Kurš Ziemassvētkos dāvina salvetes?
Ne jau ar dimantiem, fliterīšiem, ne ar zīmējumiem, vai ziemassvētku motīviem...
Nē, vienkārši baltas zeva softis salvetes. Tas ar kādu mājienu, ka man var noderēt? Man pat iesnu nav.
Varbūt vienkārši esmu dusmu pūķis, taču dāvināt baltas salvetes ir tāpat kā dāvināt tualetes papīru. Ja, kāds vēl to taisās darīt, tad vismaz iesaiņojiet dāvanu papīrā.
No citur dzirdētas domas->
(dāvanu maisiņš= sms apsveikums=e-pasts/
iesaiņojums savām rociņām dāvanu papīrā=apsveikumu kartiņa= vēstule rokrakstā)
Un par dāvinātiem zirgiem, kuru zobos neskatās, es negribu domāt. Mana pieklājība ir cauri, jo zirgam smird elpa.
Apsolu nākamo ierakstu pozitīvāku, lai gan arī šis man ir gana smieklīgi.
Pirmoreiz savā dzīvē...
Ik pa laikam ir jāpaskatās uz kādu laiciņu savā dzīvē atpakaļ un jāpajautā sev: "Kad bija pēdējā reize, kad es darīju kaut ko pirmo reizi? "
Šodiena man tādā ziņā bija ārkārtīgi produktīva.
Sākšu ar to, ka pirmoreiz rakstīju testu diezgan bezjēdzīgā priekšmetā. Visu drīkst izmantot, nekas nav īsti jāsaprot, viss tadā pašplūsmā, ka nesaprotu ko apgūstu par savu mācību maksu. Bet tas droši vien šķiet jo vairāk tādēļ, ka viss iet uz galu. (Mācību gads un manas studijas, šoreiz par pasauli nerunāsim )
Pirmoreiz izdarīju kādu nerātnību kaimiņiem. Vakar no kāpņu telpas izvācu visas alus bundžas un ļoti nopriecājos, ka nu būs kārtība, taču šorīt skatos pie apakšējā hosteļa durvīm blakus atkal ir alus bundža ar cigarešu pelniem. Mazais kārtībnieks manī sadumpojās un nedomājot par to, cik tas būs produktīvi, nolika bundžu priekšā durvīm, lai tās nebūtu iespējams atvērt bundžu neapgāžot. Man nepatīk kāpt uz 6. stāvu caur zilgāzi. Tāpat jau grūti. Tas noteikti neko nedos, taču mazais palaidnis manī gardi nosmējās par savu blēņu. A ha ha hā! (Tagad jābīstas no Z vecīša žagariem)
Pirmoreiz braucu ziemā ar riteni. Uh tik! Ja kāds to nav darījis, varu teikt droši- tas ir piedzīvojums. Šķidrais sniega un sāls maisījums man atgādina pludmales smiltis, kas ir tikpat ķēpīga padarīšana braucot ar velosipēdu. Nemitīga sānslīde, nosalis dupsis uz aukstā sēdekļa, no kura atkārtoti jānokāpj, jo negudrie gājēju izlēcieni pārspēj pat Donaldu Daku. Iebraucu lāsteku nožogojumā pat braucot tikai ar minimālo ātrumu. Taču gods godam, pie Vef'a veloceliņš ir notīrīts labāk par gājēju celiņu (kas gan liek tikai meitenītēm spicos, nestabilos papēdīšos un lielās somās tikai izmantot šo celiņu). Braucu apstākļu spiesta, bet tas deva iespēju apdomāt to ka sniegs un smiltis ir savā ziņā līdzīgas. Iespējams arī sviests, kas šķiet nu jau kuļas pa manu galvu. Viss mierīgi. Tas nav viss.
Pirmoreiz es no pudelēm izveidoju vāzes. Lai šo procesu padārītu skaidrāku, variants nr 1. ir palūkoties oriģinālavotā, kā to darīt šeit . Taču variants nr 2. ir palūkoties kā tas sanāca man ar Rūtiņu. Ja tas liekas kaut kas neticams, es varu apgalvot- tas tiešām strādā! Fantastiskas emocijas...Daudz bērna prieka un satraukuma...un tā šovakar mans pēdējais "pirmoreiz" būs par to, ka ...
...pirmoreiz es šeit stāstīšu fotostāstu.
Tātad- kas jādara?
 |
| Ņemam vienu Rūtu un kādu upuri no vīna vai alus vakara... |
 |
| Kādu dabīga materiāla šņori (iespējams der arī no kurpēm - vēl nemēģinājām) un samērcē nagu lakas noņēmējā |
 |
| Virvi sažņaudz ap nolūkoto upuri |
 |
| Tam visam piešauj nedaudz asumu |
 |
| Un sviež slīcināt ledus aukstajā ūdenī |
 |
| Pāri paliek pļukš... Taču turpinājumu kāds laimīgais Rūtiņas draugs redzēs Ziemīšos atplēšot papīru ar ziemeļbriedīšiem |
Lai jums priecīgi Ziemassvētki, tā it kā tas ar jums notiktu pirmoreiz.
Pārvietošanās kāre
Ar joni tuvojas pasaules gali, Ziemassvētki un Jaunie gadi...
Tad , kad kaut kas beidzas, vai pareizāk, iet uz beigām, tad ir jāsāk izvērtēt, cik tas ir bijis produktīvi, veiksmīgi, pareizi pret sevi, iecietīgi pret citiem un vērtīgi.
Nav tā, ka es sākšu tagad rakstīt par pirmo janvāri šajā gadā un turpināšu ar katru gada dienu, par to, cik tas bijis vērtīgs. Vairāk par to, kā esmu mainījusies.
Šķiet jāsāk ar to, ka šogad esmu pārvākusies trīs reizes un arī pašreiz sēžu uz kastēm nepacietībā gaidot to, kas notiks tālāk. No piektā stāva pārceļos uz sesto. Arvien augstāk un augstāk. Spārni vēzējas un es lidoju .
Vēl viens posms ir pagājis un kādas mājas sevi izsmēlušas. Es eju tālāk. Ar katru reizi, kad pārceļos, šķiet man ir nepieciešamas arvien mazāk mantas. Kaut kas vienmēr tiek izmests. Lai ir vieta jauniem iespaidiem un arī tādēļ, ka vecie ir kļuvuši par smagu. Nav veselīgi pret savu muguru velt sniega bumbu. Kādā brīdī ir tas sniegs jāpaņem un jāizmētā pikās pret kokiem.
Mainītas ir ne tikai vietas, kur būt, bet arī es pati. Var jau būt, ka ar gadiem mācīšanās intensitāte zudīs. Iespējams sešdesmitajos gados man katrs gads būs tāds pats kā iepriekšējais un es būšu apmierināta ar to, kas man būs, vērtības tik stipras, ka sagraut kādam tas būs neiespējami un es tikai brīžiem iedomāšos par jaunības trakulībām.
Taču, ja godīgi es ceru, ka nē.
Nesen lasīju, ka ir izdomāts brīnumveids kā nekad nenovecot. Nemitīgi mācoties.
Un tad ir tā, ka mēs esam jauni, jo mācāmies, mācāmies, jo esam jauni. Novecojam , jo vairs nemācāmies un vairs nemācāmies, jo novecojam. Jāmācās. Jo vairāk pelēkās šūniņas ripinās pa galvvidu, jo vieglāk tas pa inerci turpinās notikt.
Jā, arī mācības drīz man beigsies un tas nozīmē, ka sāksies jauna ēra manā dzīvē. Kas, to noteikti var pateikt kāds likteņzirgs, bet es pati vēl nē.
Un tomēr manī ir kaut kāda kāre pēc pārmaiņām (lai arī pārmaiņu bailes ir vienas no dabiskākajām) un pārvietošanās. Kaut vai pagājušajās brīvdienās izbraukājot visu Baltiju, sākot ar Viļņu un "pieskārienu" cilvēkiem. (Konkrētāk - kontaktimprovizācija, kas es ticu padara cilvēkus laimīgākus, ja tam ļaujas, jo tur bija tas likums par 13 pieskārieniem dienā un tad KI tas ir pār pārēm un pēc manas miegaini, sapņainās sejas var redzēt, ka esmu uzņēmusi diezgan lielu laimes devu, nu kādam brītiņam putekšņi pietiks)
Tad pāris stundas Rīgā un svētdienas vakarā uz neformālās izglītības projektu Tallinā.
Bija laiks jaukām pastaigām. Tallinā nebiju bijusi kādu laiku un pat nesapratu, kur īsti iet. Taču sarunu pilnā kompānijā, izstaigāju mazo pilsētu.
Nejauši uzieti pieminekļi, "trīs māsas" un īpatnēji skatlogi ar apadītiem velosipēdiem, veidoja patīkamu kopskatu par kaimiņiem. Arī vecāki nesen tur bijuši un stāstīja pavisam par citām vietām, kur kādu dienu (iespējams jau nākamvasar) visdrīzāk aizbraukšu.
Vienā dienā esot visās trijās valstīs es nudien atradu temperatūras atšķirības. Liekas, kas tad tur, visi kopā un laiks jau aptuveni tas pats, bet brīdī, kad Tallinā dzestrais vējš aiz apkakles dur man kaulā un arī visas pārējās zīmes liecina par zemnulles atmosfēru, es jūtu, ka Rīgā ir siltāk. Pat ja šodien snieg sniegs. Skatoties uz to, tas sasilda.
Un ir pilnmēness. Bet varbūt, ka tas nemaz nav no svara. Šīs rīts man tiek veltīts karameļu pankūkām. Pēdējām Upīšu pasažā, un ar skatu uz jaunām mājām un jaunām pankūkām.
Tad , kad kaut kas beidzas, vai pareizāk, iet uz beigām, tad ir jāsāk izvērtēt, cik tas ir bijis produktīvi, veiksmīgi, pareizi pret sevi, iecietīgi pret citiem un vērtīgi.
Nav tā, ka es sākšu tagad rakstīt par pirmo janvāri šajā gadā un turpināšu ar katru gada dienu, par to, cik tas bijis vērtīgs. Vairāk par to, kā esmu mainījusies.
Šķiet jāsāk ar to, ka šogad esmu pārvākusies trīs reizes un arī pašreiz sēžu uz kastēm nepacietībā gaidot to, kas notiks tālāk. No piektā stāva pārceļos uz sesto. Arvien augstāk un augstāk. Spārni vēzējas un es lidoju .Vēl viens posms ir pagājis un kādas mājas sevi izsmēlušas. Es eju tālāk. Ar katru reizi, kad pārceļos, šķiet man ir nepieciešamas arvien mazāk mantas. Kaut kas vienmēr tiek izmests. Lai ir vieta jauniem iespaidiem un arī tādēļ, ka vecie ir kļuvuši par smagu. Nav veselīgi pret savu muguru velt sniega bumbu. Kādā brīdī ir tas sniegs jāpaņem un jāizmētā pikās pret kokiem.
Mainītas ir ne tikai vietas, kur būt, bet arī es pati. Var jau būt, ka ar gadiem mācīšanās intensitāte zudīs. Iespējams sešdesmitajos gados man katrs gads būs tāds pats kā iepriekšējais un es būšu apmierināta ar to, kas man būs, vērtības tik stipras, ka sagraut kādam tas būs neiespējami un es tikai brīžiem iedomāšos par jaunības trakulībām.Taču, ja godīgi es ceru, ka nē.
Nesen lasīju, ka ir izdomāts brīnumveids kā nekad nenovecot. Nemitīgi mācoties.
Un tad ir tā, ka mēs esam jauni, jo mācāmies, mācāmies, jo esam jauni. Novecojam , jo vairs nemācāmies un vairs nemācāmies, jo novecojam. Jāmācās. Jo vairāk pelēkās šūniņas ripinās pa galvvidu, jo vieglāk tas pa inerci turpinās notikt.
Jā, arī mācības drīz man beigsies un tas nozīmē, ka sāksies jauna ēra manā dzīvē. Kas, to noteikti var pateikt kāds likteņzirgs, bet es pati vēl nē.
Un tomēr manī ir kaut kāda kāre pēc pārmaiņām (lai arī pārmaiņu bailes ir vienas no dabiskākajām) un pārvietošanās. Kaut vai pagājušajās brīvdienās izbraukājot visu Baltiju, sākot ar Viļņu un "pieskārienu" cilvēkiem. (Konkrētāk - kontaktimprovizācija, kas es ticu padara cilvēkus laimīgākus, ja tam ļaujas, jo tur bija tas likums par 13 pieskārieniem dienā un tad KI tas ir pār pārēm un pēc manas miegaini, sapņainās sejas var redzēt, ka esmu uzņēmusi diezgan lielu laimes devu, nu kādam brītiņam putekšņi pietiks)Tad pāris stundas Rīgā un svētdienas vakarā uz neformālās izglītības projektu Tallinā.
Bija laiks jaukām pastaigām. Tallinā nebiju bijusi kādu laiku un pat nesapratu, kur īsti iet. Taču sarunu pilnā kompānijā, izstaigāju mazo pilsētu.
Nejauši uzieti pieminekļi, "trīs māsas" un īpatnēji skatlogi ar apadītiem velosipēdiem, veidoja patīkamu kopskatu par kaimiņiem. Arī vecāki nesen tur bijuši un stāstīja pavisam par citām vietām, kur kādu dienu (iespējams jau nākamvasar) visdrīzāk aizbraukšu.Vienā dienā esot visās trijās valstīs es nudien atradu temperatūras atšķirības. Liekas, kas tad tur, visi kopā un laiks jau aptuveni tas pats, bet brīdī, kad Tallinā dzestrais vējš aiz apkakles dur man kaulā un arī visas pārējās zīmes liecina par zemnulles atmosfēru, es jūtu, ka Rīgā ir siltāk. Pat ja šodien snieg sniegs. Skatoties uz to, tas sasilda.
Un ir pilnmēness. Bet varbūt, ka tas nemaz nav no svara. Šīs rīts man tiek veltīts karameļu pankūkām. Pēdējām Upīšu pasažā, un ar skatu uz jaunām mājām un jaunām pankūkām.
Dainas tēma par ātru kļūdīšanos
Taču pirmais sniegs nav vienīgais, kas šorīt ir citādāk. Rudens ir beidzies, lai dzīvo ziema- klusuma, baltuma un miera gadalaiks, kad viss dzīvais atpūšas. Pa ārzemēm vazājoties piefiksēju, ka citur daba tā neatpūšas, viņai netiek uzsegta sedziņa un nolikta gulēt maigi ieaijājoties sniegpārslām. Mums ir ar ko lepoties, par to kā par mums rūpējas. Es lepojos.
Un pēdējā laikā viss velk uz to, ka esmu lepna arī par to, kas esmu. Un lasot gudras grāmatas ir ļoti svarīgi sajust atšķirību starp lepnumu par to, kas esi un ko dari. Cilvēki bieži vien vērtē citus pēc tā, ko viņi redz, ko citi dara un atkarībā no tā vai viņiem patīk rīcība vai nē, viņi vērtē šo cilvēku pozitīvi vai negatīvi attiecībā pret sevi. Bet kā tad paliek ar cilvēka novērtēšanu par to, kas viņš vienkārši ir? Vai tiešā cilvēku veido tikai viņa rīcība? Lēmumi? Vai arī tomēr domas, sirdsapziņa, emocijas....
Ar sniegaino apcerīgo ievadu jāturpina par burvīgākajiem mirkļiem, kas ar mani notiek. Iedvesma...tā parādās kā autombīļa gaismas tumsā un notriec no kājām. Un tā pēdējā laikā piemeklē mani arvien vairāk. Ar nepacietību gaidu izrādi, kurā pirmo reizi runāšu caur sevi to ko jūtu. Šoreiz horeogrāfes un manas sajūtas ir sakritušas. Es nevaru jau sagaidīt, kad varēšu uz skatuves pateikt ar ķermeni to, kas man sakāms. Ar vārdiem tas nav tas.
Arī gleznojot mani paķer arvien lielāka mūza un es katrā brīvā brīdī traucos uz vietu, kur varu satvert otu un ar viltīgu ķiķinājumu sejā radīt pārsteigumu cilvēkiem, kas mani iedvesmo.
Un tad man vēl bija vārda diena, kas izvērtās brīnišķīgi jauka. (es pat nezinu no kurienes man tie pozitīvisma plūdi...var jau būt, ka es vienkārši esmu atguvusi sevi un atceroties to, kāda biju pirms dažiem mēnešiem sprāgstu gaisā no sevis atkal atklāšanas...bet par to vēlāk)... Katrs cilvēciņš ar mazo nieciņu man tik daudz putekšņu ieber kabatās.
Man uz loga ir puķes. Pirms kāda laika rakstīju, ka vēlos lai cilvēki man dāvina ziedus un vuala...šokolādes, ko izdalīt pārējiem, kāds garšīgs muffins (jaunatklājums, kas būs jāaiziet jānočeko, jo tas varētu būt viens no sieviešu prieciņiem arī kādā bēdīgā dienā- tiek pievienots listei "lietas, kas man liek justies labāk"- domāju šāds saraksts jāizveido katram, jo nekad nevar zināt, kad tas var noderēt ne tikai savai iedvesmai, bet arī citiem...par to citā rakstā) un vakar mans deju biedrs man uzdāvināja pudelīti ar smilšērkšķu sīrupu. AAAA! Tā ir bomba! C vitamīnu sprādziens organismā, kas saviebj seju un tad izlīst par rikli saldumā. Piedzīvojums. Tas tik ir ko vērts. Mājās atjaucot ar ūdeni, garšo miljons reižu labāk par jebkuru limonādi (jā, piedod ,ledus tēja, labāk arī par tevi).
Domājot par mazajām kakiņām kas nokaisītas pa manu ceļu, vakar gāju pa ielu un dzeltenajiem svākiem plandot skrēju no skolas uz mājām, lai pēc tam paspētu uz tikšanos. Lietussarga kāts brīžiem ievējo man sāpīgi degunā un liek turēt to ar lielāku spēku. Tad blakus braucošā mašīna nobrauc man tuvu klāt un mierā gulošā peķļe momentā paceļas pusotra metra augstumā un kā cunami man uzšļācas uz gaišajiem svārkiem, krāsaino mētelīti un pat uz sejas. Brillēm būtu vajadzīgi logu tīrītāji vairāk nekā jebkad. Pat mati bija peļķūdens iesvētīti. Pāris sekundes tas rada šoku, tad dusmas, jo gribās sviest lietussargu autombīļa logā, lai tas redz, ko izdarījis, un tad es par to pasmaidu. Ja es tiktu apšļakstīta ejot no mājām, škrobe būtu daudz lielāka, tā, ka ja man dzīvē būtu jāizvēlās, kad dabūt auksta netīra ūdens šalti sejā, es droši vien izvēlētos tieši to brīdi, kad tas notika.
Nākamā gudrā atziņa, ko izlasīju vakar bija- kļūdies ātrāk, jo tā tev ātrāk veiksies. Kļūdieties pēc iespējas ātrāk, tā var ātrāk sasniegt jebkuru mērķi. Veiksmīgie cilvēki ir kļūdījušies daudz vairāk reižu nekā neveiksmīgie, tādēļ ir pēdējais laiks sākt to darīt. Pārejot uz kļūdu tēmu plašākā kontekstā, man prieks, ka esmu kļūdījusies un izdarījusi to gana ātri. Man vēl ir tik daudz laika, kad mācīties...
Citubrīd domājot par cilvēkiem ar kuriem saskaramies, jūtu cik liels spogulis tie ir man. Es esmu ar cilvēkiem, kas ir līdzīgi man. Un nav ko tur sevi izprast daudz un meklēt vairāk (lai gan to nekad neapnīk darīt) , jāpaceļ acis uz līdzcilvēkiem. No tā izrietēja atziņa, ka mums tuvākais cilvēks būs tāds, kādu vēlamies, tikai tad, kad paši būsim par tādiem kļuvuši.
-> Kad es būšu sapņu sieviete pati sev tad arī cilvēks man blakus uzbursies tāds, kurš šai sapņu sievietei ir vislieliskākais. Tā tas notiek. Tā ka vēl daudz ko mācīties un jo lielāks prieks to darīt ar apziņu, ka tas liek augt. Ar mani tas notiek. Es ceru, ka arī jūs kļūdāties...daudz.
Video pievienotais šoreiz par Dainas tēmu, lai visām latvju Dainām prieks, jo nav tā, ka neviens nespēj citru pasaulē to izrunāt...spēj, spēj arī izdziedāt, izkliegt, izemocionēt un izteikt ar kaisli. Ikviens no mums ir pelnījis, ka pret mums tā izturas. Paldies, Luis!
Labai dienai...ieteikumu turpinājums
Turpinot rudens ietekumu sarakstu, dzirdēju, ak arī šī būs varen jauka diena. Paskatoties pa logu skats ir šāds:
Zilas debesis un vieglas pūkas, kas izplēn pie pirmā vēja.
8) Tādēļ nākamais rudens ietekums ir ģērbties tā kā ir gribējies veselu mūžību, bet nav bijis pietiekami silts vai sauss. Šī būs mana diena, kad ziemas zābaki varēs pagulēt skapī (droši vien tikai līdz rītam, kad sapratīšu, ka kedās ir auksti, bet viena diena ir labāk nekā nekas hihihi)
9) Ēdiet greifrūtus. Tas ir viens lielisks auglis. Kādu dienu nopirku to veikalā aiz vienkāršas iekāres taču kad gatavoju ēdienu (konkrēti sautējumiņu ar burkāniņiem- pilnīgs eksperiments. Tas varētu būt pat atsevišķs ieteikums- eksperimentēt virtuvē, bet gan jau pie tā arī nonāksim) es nespēju noturēties un pa vidu jau biju pus greifrūtu appēdusi svaigu. Iespējams mans C vitamīns trūkums man kliedza iekšā skaļāk ar veselo saprātu. Tā nu nākamajā dienā nopirku vēl vienu. Pazuda zibenīgi. Nākamajā dienā nopirku nākamo un neesot mājās aizmirsu par to. Kad kāds draugs atnāca pie manis un meklējot cienast atradu greifrūtu, mana citrusu kāre atgriezās kā narkomānam saņemot devu, vai kā tagad par vampīriem moderni runāt, tad nu kā iekožoties sulīgā barības ķermenī...
(vai varbūt vampīri vairs nav modē un tagad nāk no kosmosa lidojoši cilvēki, bet nu labi)
Apēdām augli un tad devāmies ciemā pie viņa un kāri notiesājām arī to, kas bija viņa krājumā. Greifrūtu diena. Nav šaubu, ka kaut kādi vīruseļi man savvaļas zirgam netiks klāt.
10) Nākamais ieteikums- cepiet kūkas.
Ņemiet selgas sepumus un filadelfijas sieru. Mazliet skābā krējuma (mazliet, jo kļūdas pēc mēs nopirkām mazliet par daudz un nākamo nedēļu man bija jādomā arvien jaunas krējuma mērcītes, kas gan arī nav slikts variants ;) )
meklējiet internetā receptes ar sastāvdaļām, kas garšo tāpat un tad ir lielāka iespējamība, ka arī salikums būs baudāms
Un tad tās papildieniet ar sastāvdaļām kas tur nav lai padarītu dzīvi vēl interesantāku...
Rezultāts būs vairākārteji pozitīvs, jo...
a) nav jāiet no mājas ārā un aicināt citus ciemā
b) + iepriecināt viņus
c) to var apvienot ar radošu procesu
d) salda kūka ir garšīga un pat ja tā nav, ir pavadīts tik ilgs laiks virtuvē lejot sviedrus, ka ēdot neviens nedrīktēsies iepīkstēties par to ja kaut kas nav izdevies.
11) Vakar man nu galīgi nebija laba oma. Dažādi apstākļi sakrita, ka garstāvoklis ietekmēja fizisko veselību un bija kārtīgi sevi jāsamīļo, lai izietu no mājas. Taču tur ar savu apņēmīgo seju ejot es pretī ieraudzīju vīrieti, kas bija savilcis seju smaidā tik ļoti, ka likās man vilktu krampji tā darot. Viņš tuvojās un paejot man garām viņš vēl iesmējās spalgi "īk!" kā es daru no sajūsmas. Viņš liekas mani vai apkārtējo pasauli nemaz nepamanīja. Bet es viņu gan. Pārejot ielu mana seja nespēja nesmaidīt.
Zināju, ka spēju ar visu tikt galā un devos dejot. Tur tad arī visu izlādēju. Viss nāca ārā un es atbrīvojos no kādas daļas sevī, kas vaino sevi. Jo tā nu nedrīkst darīt. Nevainojiet sevi pie lietām, kurām neesat vainīgi, taču jūtieties atbildīgi par tām, kurām esat.
Lai jums gudrība tās atšķirt.
Smaidiet tiem cilvēkiem, kas nāk jums pretī. Ar to vien ir iespējams mainīt pasauli.
Rudens ietekumu saraksts
Ja kāds visu dienu nodzīvoja mājās ar aizvērtiem aizskariem nepalūkojoties ārā, tad varu pačukstēt, ka tur bija aizraujoši saulaina diena.
1) Tā kā man vēl nav pieslēgta apkure no rīta drebēju kā kļavu sārti dzeltenā lapa. Taču padejoju un kļuva daudz daudz siltāk. Ja arī jums nav pieslēgta apkure, padejojiet- tas palīdz.
2) Es braucu gleznot, taču ejot garām puķu stendiem atcerējos, cik sen man neviens nav dāvinājis ziedus. Un, ka es ļoti vēlētos tos saņemt. Droši vien podiņā labāk, bet šodien man vienkārši gribējās ziedus.
Kādu laiku jau vados ne tikai pēc principa "nedari to, kas pašam nepatīk", bet arī "ja kaut ko vēlies, izdari to kādam citam- iespējams viņš arī vēlas"(nu vai kaut kā tā, tāds īss formulējums tam vēl nav tapis.) Un tā es šodien mammai uzdāvināju ziedus.
3) It kā jau parastas rudens puķītes no mīļa onkulīša ietītas televīzijas programmas lapelē un tomēr visu ceļu es pie sevis priecājos un turēju tās pie sevis paceltas kā pirmklasniece, domājot kā labāk pasniegt un kādus vārdus izvēlēties, un ja nu viņa prasa kāpēc (nu man taču nav tāda loģiska iemesla, vienkārši gribās) un ja nu tomēr labāk dāvināt kādam citam, vecaimammai piemēram, vai tā viena puķīte nav tā nesmuki noliekusies un ja nu viņai nepatiks...Par daudz domu. Iegāju mājā, saņurcīju bumbiņu no aptītās avīzes un sasveicinoties vienkārši noteicu "Tās tev". Visa mana dižā doma aizpūtās rudens vējā. Nav ko tik daudz prātuļot, vajag darīt un miers.4) Mazajam brālim jātaisa plakāts par kādu no svētkiem. Viņš izvēlējies Lāčplēša dienu, taču jāuztaisa skaists uzraksts. Mamma lūdz, lai es palīdzu. Tā nu es savelku līnijas un atroku no vecām atvilknēm sakaltušas guašas. Bet viss nav tik vienkārši, jo darbiņš nu jāturpina viņam pašam. Man likās, ka izkrāsot burtiņus pa līnijām var katrs un ka novilkt ar otu pa papīru ir vienkārši, taču re ka nav. Skatos, kā viņš cīnās un domāju vai arī man tik grūti nācās sākumā. Tagad prasmes iegūlušās rokās un viss šķiet pašsaprotami. Tā nu pamācīju kā labāk, kā vieglāk un kā patīkamāk. Padoms: dod otram otu, nekā krāsot cita darbu viņa vietā.
5) Biju mazliet jau piermirsusi, cik mans rajons ir kluss un miera pilns. Tādēļ nākamais ieteikums ir vienkārši baudīt vietu, kur jūs esat. Ar diviem tuviem cilvēkiem izgāju pastaigā pa mežu. Tāda laba sajūta. Nevajag nemaz uz Siguldu braukt, arī citur kokiem dzeltē un birst nost lapas. Apskatieties apkārt cik daudz dabas gulēt iešanas procesu notiek apkārt. Tas liek arī pašai nomierināties.
5) Turpmāko dienas daļu es parūpējos par sevi. Un to nu nevajag aizmirst, cik tas svarīgi. Rūpējieties par sevi, jo nekad nevar būt drošs, ka kāds cits to jūsu vietā izdarīs. Un kurš gan labāk zina, kas katram vajadzīgs, ja ne pats. Mainiet sevi gan iekšēji gan ārēji, ja tas nenotiks apzināti un ar paša gribu tad notiks neapzināti un sāpīgi.
6) Turpinājumā viena brīnišķīga lieta, ko es nedrīkstu aizmirt.Tā ir kontaktimprovizācija, un sajūta, ko tā manī rada ir kaut kas apbrīnojams. Atkal biju bērns. Jau četrus mēnešus es nebiju bijusi. Kaut kā piemirsās. Likās, ka jābūt nopietnai un atbildīgai, cilvēki taču skatās, kā dzīvoju dzīvi. Bet tagad es varu būt muļķīga, spēlēties ar formām, ar situācijām, ar sajūtām. Kāds pacilājums. Un samīļošanās...jā. Ievēroju otrajā punktā pieminētos principu un samīļojos ar cilvēkiem, kuriem sagribēju. Jā, tā vienkārši. Samīļojieties.
7) Un dodieties naksnīgās pastaigās uz Berga Bazāru. Tur ir pīti krēsli pie strūklakas un ūdens nomierina.
Ja kādam ir vēl kāds ietekums, labprāt uzklausīšu, un pašai ar katru dienu noteikti nāks klāt...Tagad jādodas sapņot par mieru, prieku un labsajūtu. To nu arī novēlu katram...
Taureņi ir aizlidojuši
Pie visa, kas man dzīvē norisinas, 4. 11. Dailes teātra mazajā zālē būs izrāde "Mēs esam ceļotāji"
Tēma par transformāciju par to, ka mēs maināmies, ka katram ir jānomirst, lai atkal piedzimtu no jauna.
Horeogrāfija ir Līgas, taču bez šaubām es visu laižu cauri savai prizmai. Sākumā domāju, ka mana daļa tāda viegla pārlidošana vien ir, taču jo tālāk, jo vairāk saprotu, ka esmu viens no gaišajiem stariem, viens no naktstauriņiem, kas simbolizē dvēseli un ka tas nemaz tik viegli nav.
Jebkuram, kas lasa iesaku atnākt un padomāt par to, kur katrs no mums iet, kur aizceļo brīžiem domās un kur ir devušies tie, kas vairs nav starp dzīvajiem.
Bet pievēršoties manam brīnišķīgākajam mirklim savā dzīvē. Proti, tagadnei, man jāsaka, ka iespējams vakar nomira kāds naivums arī manī. Pēdējā gada laikā divi man neticami tuvi cilvēki pastāstīja sevī glabātus noslēpumus, ko es no viņiem nebiju gaidījusi. Neviens nebūtu. Un varbūt, ka kāds mazliet mazāk naivs būtu.
Tie abi maina mani, manu uztveri manu dzīvi un patiesībā pilnīgi visu mani. Es nekad vairs nebūšu tas, kas biju. Visi pamati ir norauti, kā linu palagi no gultas brīdī, kad guļu vissaldākajā miegā. Tas mani uzmodina, es salecos un sākumā ar jokiem, masku un smaidu nesaprotu, kas notiek, kur palicis mans palags, mans pamats. Kāds to izrāva un tagad tas sačervelēts un iespārdīts tup vienā gultas stūrī (ticu, ka katram tā kaut reiz ir gadījies pamostoties no rīta). Taču...
...esmu priecīga, ka tas notiek tagad. Lēnām aizsardzības smaids nozūd, tad sekojoši ir punķi, asaras, dusmas un pazemojums, kas liek pārvērtēt notiekošo. Un gan jau ka katrs būs dzirdējis par 5 psiholoģiskajiem stāvokļiem, un kas seko pēc tam. Es mainos un tieku atmodināta no naivuma un pasaku sajūtas. Pieņemšana. Sāku aprast ar to, kas notiek un viegls stars pēc cerības, miera un sapratnes. Ar katru brīdi es saprotu arvien vairāk to, kā es varu būt laimīga. Galvenais būt patiesai pret sevi. Man ir laiks noteikt to, kas esmu, kas gribu būt un ko darīt (šobrīd pavisam konkrēti es esmu ziedputeksnis, tāds, kas lido siltā rīta saules gaismā, lai arī gaiss ir dzestrs, tādēļ labi noder ingvera tēja ar citroniņu un medu). Tagad ir laiks radīt pašai savu pasauli, šūt to no jauna diedziņu pa diedziņam.
Skatoties acīs patiesībai mātes melo, tēvi dzer un mīļākie krāpj.
Un tas taču ir lieliski, jo tas nozīmē vien to, ka ir tik viegli no viņiem mācīties to nedarīt. Ir jau grūti, bet tad ir jāatceras par taureņiem. Man kādu dienu bija vīzija (baigi ezotēriski skan, visdrīzāk kāda sapņa atmiņa, sajūta vai asociācija), ka es un vēl kāds, ka mēs esam taureņi. Balti. mēs lidojam un tur ir logs...Es visas savas sajūtas saliku šajā vienā attēlā un jutos viegla. Starp pirkstiem sajutu gaisu, kā vicinot spārnus un zeme man neeksistēja, tikai plūdums. Es to uzgleznoju. Tagad tā vairs nav. Viņi izlidoja pa logu, atsitās pret stiklu vai sadega pret lampu. Tas ir normāli. Mums no kaut kā jāšķiras, lai kas jauns nāktu vietā.
Ik dienu ir kāds jauns pār/iedzīvojums un mēs maināmies nemitīgi. Mēs to redzam tikai skatoties atpakaļ (to man nesen kāds gudrs cilvēks teica), iespējams pēc trim mēnešiem es redzēšu savu transformāciju sekas un, lai arī pašlaik mani taureņi ir aizlidojuši es redzu, ka ziedputekšņi turpina lidot.
Lidojiet
Par savvaļas zirgu Dainu
"Kādā rītu plašā pļavā, lauku puķēs ganījās savvaļas zirgs, vārdā Dominiks . Un tā kā viņš visu laiku bija savā vaļā, viņam nebija nemāju, ne staļļa. Taču nebūs īsti tiesa sacīt, ka viņam nebija nekādu māju, jo viņa mājas bija visi apkārt ņirbošie lauki un jaukās laukmales, viņa guļvieta bija mīkstā pļavu zāle, bet saule un mēnes viņa lampas. Patīesības labad vēl jāpateic, ka šīs savvaļas Dominika mājas bija ļoti brīnumainas: no rītiem tās pieplūda ar miglas vāliem, varžu kurkstoņu un dažādiem citiem brīnumiem, par kuriem mājas zirgi un visādas govis ne sapņot nesapņoja. Un pat ja sapņoja tad ne pārāk krāsaini, jo kūtīs gulošo mājlopu sapņi visbiežāk ir melnbalti un mazliet lopiski...Govis piemēram sapņoja par melnbaltiem kaimiņu pļavu buļļiem- kā tie mauro un spārda zemi kājām. Bet vistas vispār gulēja kā sistas un nesapņoja neko, jo bija, nu ja, īstas vistas. Ja nu vienīgi sasapņojās par kūts saimnieku - melnbalto gaili Ēvaldu Kikerīgu, kurš, tikko svīda gaisma, pirmais nolēca no laktas un , vicinādams vareno spārnus, iegavilējās pilnā rīklē ka tāds ēzelis un vienā mirklī pamodināja visus kūts iemītniekus. Turklāt šim gailim Ēvaldam bija vēl kāda dīvaina īpašība- viņam patika staigāt pa pagalmu uzsējušam sarkanu lakatu, jo par katru cenu gribējās izskatīties pēc īsta gaiļa. Kaut vai pēc tītara- ka tik ašķirtos no visu bara...
Bet nu ko mēs te tagad aizrunājāmies par visādām, atvainojiet, vistām?! labāk turpināsim stastu par savvaļas zirgu Dominiku, bet par mājas lopiem un putniem pastāstīsim citreiz...Teiksim, parīt..."
/Vītauts V. Landsberģis "Zirga Dominika mīlestība"/
Sākot no sākuma šorīt 12.10.12. rītā televīzijas ēkas vienā no augšējiem es stāvēju un priecājos par saullēktu ar miglas vāliem, par ņirbošajām gaismām caur rudens koku paliekām un sajutu lielisko sajūtu kā tas ir justies brīvi un bez mājām (man jāizvācās līdz 30.11. tā, ka meklēju patvērumu).
Pēdējā laikā man nav gājis smaidoši, tādēļ arī tāds klusums.
Tie, kas mani pazīst gan domās, ka man nekad dzīvē nav gājis labāk...Tūlīt pēc Spānijas mazā letona leca iekšā letiņu dārziņā un pārvācās uz pastāvīgu dzīvesvietu, piedalās izrādēs, grozās masu mēdijos, ir dabūjusi darbu un viņai pat ir pastāvīgas attiecības. Kur nu vēl labāk? Un tomēr tā nav.
Jāsaka uzreiz, ka ta ta viss ir iepriekš minēto melnbalto kaimiņu pļavu buļļu kakiņas.
Man bija slikti. Visi sapņi piepildīti un tomēr tik slikti vēl nebiju jutusies. Acīmredzot tie nebija mani sapņi.
Uzreiz uzjund, protams, a kur tad ir manējie, ko tad es vēlos, ko es sapņoju. Un tā es šorīt pēdējo reizi gāju uz darbu skatoties kā mana lampa - mēness mani pavada ar zvaigzni pie sāniem un vēlāk saule lecot iespīdina acīs daļu patiesības. Nav jāizliekas stiprai, visuvarošai vistai, kas kliedz pēc kūts saimnieka un guļ kā sista bez sapņiem.
Jau gada sākumā rakstīju par tukšo galdu un to cik labi jūtos bez nevajadzīgām mantām.
Ir pienācis, kad iztukšoju ceļasomu.
Un esmu zirgs bez mājām, taču ar brīnišķīgāko sajūtu pasaulē.
Es pati nosaku kā justies, kas mani dara laimīgu, kas liek smaidīt (kaut vai manis uz pieturas miglainā stikla ar pirkstu ievilkatais "pasmaidi"), un galvenais, kas liek man būt atbildīgai pašai par sevi un neuzvelt savu labsajūtu citiem.
Katrs pats sev ir prioritāte. Katrs pats rūpējas par sevi un tad es esmu gatava mierināt un parūpēties arī par citiem.
Liekas, tas, ko šis rīts nes ir laba elpa. Viegla, izelpojoša un ar piemiegtām acīm saulē.
Esiet savvaļas zirgi ar sapņiem.
The Way
Pēdējā laikā nav bijis dukas neko teikt. Gan tadēļ, ka negribās, gan tādēļ, ka rakstu vairāk kā šķiet jebkad dzīvē. Tāpat kā mācos- vairāk kā jebkad. Un pēdējā laika atziņa- jo vecāks kļūsti, jo grūtāk ir ko apgūt. Tas nav par izglītības sistēmām, bet gan par dzīvi. Ar laiku nostabilizējas noteiktas vērtības un katru reizi, kad kaut kas liek tās lauzt, šķiet izsitās pamats. Un jo smagāka ir soma ar ko ejam pa dzīvi, jo grūtāk ir nostāvēt uz kājām (varu likt šeit norādi uz filmu "Up in the air" ar George Clooney, lai gan pati filma neattaisnoja manas cerības. Galvenais varonis stāsta par to kā izkrāmēt savu somu tukšu un visu tās saturu sadedzināt, lai ejamais būtu vieglāks un mēs spētu dzīvot tagadnē. Vai vismaz tas bija kā es to sapratu).
Un tā es arvien vairāk integrējos un iegremdēju kailas pēdas gaišās smiltīs.( Muļķības. Ar basām kājām staigāt vēl par vēsu un balta zeme ir tikai suņu kakājamos laukumos. ) Patiesībā tas, ko es gribēju ār šo neizdevušos metaforu pateikt, ka arvien vairāk sāku pierast pie lietām sev apkārt, nostabilizējos, izveidojos, izveidoju sev pieradumus un dzīvoju no dienas uz dienu ar tiem.
Rezultāts ar mīnus zīmi, ka brīžiem kļūst garlaicīgi un šķiet, ka nekas jauns nenotiek.
Rezultāts ar plus zīmi, ka to, ko daru es sāku darīt arvien labāk. Un nav svarīgi, ka tā ir tikai naiva saulrietu fotogrāfēšana.
Tā nu pa vidu sesijai un kalniem spāņu vārdu, kuri sen jau vairs netulkojas manā galvā, bet pa taisno (directamente) pārvēršas par bildēm manu acu priekšā, kas noved pie tā, ka sava prieka pēc citreiz cenšos pārtulkot pateikto latviski un vārdi neatspoguļo jēgu. Katra valoda ir sava pasaule.
Mēs šķiet neapzināmies cik daudz pasaulēs ir iespējams dzīvot. Es jau tā dzīvoju vairāk kā man pienāktos...Latviešu pasaule, spāņu valodas pasaule, dejošanas pasaule, mākslas pasaule, mana iekšējā pasaule un tad kā tāds kosmosa ceļotājs (atsauce uz Kubrika filmu "2001" vai arī vēl konkrētāk Darren Aronofsky "The Fountain") un pārslīdu no vienas pasaules uz citu. Kādā sabrūk kāda māja, kādā neesmu kādu brīdi bijusi un šķiet drīz es šaubīšos vai tādu es sev gribu, citā es rūpīgi strādāju un redzu kā tā plaukst un attīstās un dara man prieku...citas man ļoti, ļoti pietrūkst.
Neapšaubāmi mēs maināmies ik dienas, bet pirms pāris dienām, es atkal atcerējos sevi 10 gadu vecumā un stāvot spoguļa priekšā vannasistabā, cieši pētot savus vaibstus un domājot kur un kāda es būšu pēc 10 gadiem. Es noteikti nevarēju iedomāties, ka sēdēšu universitātē Madridē, klausoties kā pasniedzējs diskutē par sociālām problēmām ar kādu aizrautīgu spāņu studentu un blakus sēdēs itālis, kas uzkrītoši bieži uzdod traucējošus jautājumus par manu vecumu, izsaka komentārus par to, ka viņam Itālijā bijušas ģimenes problēmas un tagad ierodoties ar divu mēnešu nokavēšanos, neviens viņam nepastāsta, kas viņam jādara. Es pabīdījos pēc iespējas fiziski tālāk no viņa, novērsu skatu un pasmaidīju. Es atcerējos par desmitgadīgo meiteni vannasistabas spoguļa priekšā. Un , lai arī blakussēdētājs pārbaudīja manu pacietību, es priecājos, kur esmu.
Vai jau stāstīju, ka dzīvoju sapnī? Pēc tik ilga laika rakstot, vairs neatceros, ko esmu teikusi un ko nē. Es aizbraukšu mājās un tas būs kā pamosties, nekas no tā, kas ir šeit man apkārt nebūs, paliks tikai tas, kas man iekšā, tāpat kā pēc pamošanās mēs vislabāk atceramies sajūtas.
Bet es sāku stāstīt par ceļu, ko mēs katrs ejam, un tā nu šis ir viens no stiķiem par ko man vienmēr-jocīgi-smaidošais pasniedzējs liks atzīmi.
"Ceļš"
 |
| 19.02.12. |
Un tā es arvien vairāk integrējos un iegremdēju kailas pēdas gaišās smiltīs.( Muļķības. Ar basām kājām staigāt vēl par vēsu un balta zeme ir tikai suņu kakājamos laukumos. ) Patiesībā tas, ko es gribēju ār šo neizdevušos metaforu pateikt, ka arvien vairāk sāku pierast pie lietām sev apkārt, nostabilizējos, izveidojos, izveidoju sev pieradumus un dzīvoju no dienas uz dienu ar tiem.
Rezultāts ar mīnus zīmi, ka brīžiem kļūst garlaicīgi un šķiet, ka nekas jauns nenotiek.
Rezultāts ar plus zīmi, ka to, ko daru es sāku darīt arvien labāk. Un nav svarīgi, ka tā ir tikai naiva saulrietu fotogrāfēšana.
Tā nu pa vidu sesijai un kalniem spāņu vārdu, kuri sen jau vairs netulkojas manā galvā, bet pa taisno (directamente) pārvēršas par bildēm manu acu priekšā, kas noved pie tā, ka sava prieka pēc citreiz cenšos pārtulkot pateikto latviski un vārdi neatspoguļo jēgu. Katra valoda ir sava pasaule.
Mēs šķiet neapzināmies cik daudz pasaulēs ir iespējams dzīvot. Es jau tā dzīvoju vairāk kā man pienāktos...Latviešu pasaule, spāņu valodas pasaule, dejošanas pasaule, mākslas pasaule, mana iekšējā pasaule un tad kā tāds kosmosa ceļotājs (atsauce uz Kubrika filmu "2001" vai arī vēl konkrētāk Darren Aronofsky "The Fountain") un pārslīdu no vienas pasaules uz citu. Kādā sabrūk kāda māja, kādā neesmu kādu brīdi bijusi un šķiet drīz es šaubīšos vai tādu es sev gribu, citā es rūpīgi strādāju un redzu kā tā plaukst un attīstās un dara man prieku...citas man ļoti, ļoti pietrūkst.
 |
| 21.02.12. |
Neapšaubāmi mēs maināmies ik dienas, bet pirms pāris dienām, es atkal atcerējos sevi 10 gadu vecumā un stāvot spoguļa priekšā vannasistabā, cieši pētot savus vaibstus un domājot kur un kāda es būšu pēc 10 gadiem. Es noteikti nevarēju iedomāties, ka sēdēšu universitātē Madridē, klausoties kā pasniedzējs diskutē par sociālām problēmām ar kādu aizrautīgu spāņu studentu un blakus sēdēs itālis, kas uzkrītoši bieži uzdod traucējošus jautājumus par manu vecumu, izsaka komentārus par to, ka viņam Itālijā bijušas ģimenes problēmas un tagad ierodoties ar divu mēnešu nokavēšanos, neviens viņam nepastāsta, kas viņam jādara. Es pabīdījos pēc iespējas fiziski tālāk no viņa, novērsu skatu un pasmaidīju. Es atcerējos par desmitgadīgo meiteni vannasistabas spoguļa priekšā. Un , lai arī blakussēdētājs pārbaudīja manu pacietību, es priecājos, kur esmu.
 |
| 01.03.12. |
Vai jau stāstīju, ka dzīvoju sapnī? Pēc tik ilga laika rakstot, vairs neatceros, ko esmu teikusi un ko nē. Es aizbraukšu mājās un tas būs kā pamosties, nekas no tā, kas ir šeit man apkārt nebūs, paliks tikai tas, kas man iekšā, tāpat kā pēc pamošanās mēs vislabāk atceramies sajūtas.
Bet es sāku stāstīt par ceļu, ko mēs katrs ejam, un tā nu šis ir viens no stiķiem par ko man vienmēr-jocīgi-smaidošais pasniedzējs liks atzīmi.
"Ceļš"
Atziņu kalns
Kā jau kāds varbūt kaut kur lasīja, pēdējā laikā man nav, ko daudz teikt.
Pēdējā laikā daudz rakstu un lasu, tādēļ tādas ekstras kā blogs paliek otrajā plānā, jo, lai arī tā ir sava veida pašizpausme es dodu priekšroku divvirzienu komunikācijai tādēļ grūti atrast motivāciju.
Taču tikko noskatīta filma lika man mazliet padomāt un tā nu es atkal nolēmu padalītiesar savām domām. Tā nu sākumā par iepriekšējām atklāsmēm un tad jau arī līdz tam, kas noticis nupat...
Sevis meklējumi ir diezgan mūžīga tēma, kuru tā arī nekad līdz galam nevar atrisināt (kā piemēru var minēt vairākas reizes lasot kādu labu grāmatu- mana iecienītākā ir Dostojevska "Idiots"- kuru katru reizi pārlasot es nespēju vien nobrīnīties kā iepriekšējā reizē esmu šito palaidusi garām. Un tā arvien, arvien...) Vēl viens autors ir Hermanis Hesse ("Sidharta", "Damians", "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle") , kurš savos darbos apskata vienu un to pašu tēmu
- sevis meklējumi.
Jo vairāk domāju, jo vairāk ir "par" nekā "pret" šim apgailvojumam. Lai arī pilnībā nobridusi doma šī nav.
Kaistība ar likteņa piesaukšanu ir bijusi senajiem grieķiem, taču tas bijis tāds pats mīts, kā stāsti par dieviem, kas dzīvo Olimpa kalnā. Atšķirība filozofijas agrāk un tagad ir ka grieķi akli paļāvās uz likteni un ticēja, ja kaut kas ir noteikts, tad tieši tā tas arī notiks. Un tā nav ne slikta ne laba doma, vienkārši atšķirīga no tās, kas pastāv mūsdienās- cilvēkam vienmēr ir izvēle.
Un šeit es nonāku, ka katrs no mums ir spējīgs mainīt to, kā rit viņa dzīve, neatkarīgi no tā, kas kaut kur ir noteikts (ja mans tēvs un tēva tēvs un tēva tēva tēvs bija zobārsts, es arī būšu zobārsts).
Taču tas bija pirms nedēļas.
Pa šo laiku ir radušās jaunas atziņas...
Un tā
Iespējams, ka esmu vienkārši tāds indivīds, taču man ir nepieciešama jaunrade. Es nespēju domāt tikai par to, kā izmantot jau esošas lietas un apkārt dzīvot dzīvē uz tikai jau esošajām mantām (varbūt tas ir iemesls kādēļ ir cilvēki, kuriem patīk iepirkties- radīt jaunu vidi sev apkārt, vai arī kādēļ bērniem patīk dāvanas- jauna pieredze, jaunas mantas, lai arī pēc nedēļas tā varbūt jau mētājas kaktā). Iespējams tā ir cilvēka nepieciešamība pēc radīšanas. Viena lieta ir radīt savus pēcnācējus, kas ir katras dzīvas radības gēnos un to nu neviens nevar noliegt. Katrs no mums kaut ko nemitīgi rada. Cilvēki iet uz darbu (lai arī kāds tas būtu) un kaut ko veido, tas ne vienmēr ir materiāls, taču katrā ir šī vēlme un esmu pārliecināta, ka katrs zina, ko nozīmē padarīta darba sajūta. Tas rada asociācijas ar laimi. Tā nu arī es pārliecinājos, ka zīmējot, ķēpājoties ar krāsām, rakstot, fotogrāfējot, dejojot raddu sevī šo sajūtu, kas man liek justiem ārkārtīgi labi. Iesaku pamēģināt.
Šajā sakarā man jāmin, ka esmu izlasījusi Italo Calvino grāmatu "Si una noche de invierno un viajero" (Ja kādu ziemas nakt kāds ceļotājs), kas diezgan tieši sasaucas ar "Si una mañana de verano un niño" (Ja kādu vasaras rītu kāds bērns), kas gan ir pilnīgi cita autora un vairākas dezmit gades vēlāk rakstīts, taču par to jau es runāju.
Tā nu I.Calvino grāmata varētu būt modernisma literatūras bibliotēkā. Es noteikti ieteiktu katram literatūras mīlim šo grāmatu izlasīt, ja vien tā būtu iztulkota latviešu valodā, taču nav. Grāmatas galvenais varonis ir Lasītājs (proti -tu ), kas lasa šo grāmatu, taču interesantākajā brīdī grāmatai nav turpinājuma un Lasītājs dodas atpakaļ uz grāmatnīcu, lai noskaidrotu, kur ir atlikusī grāmatas daļa. Viņam iedod grāmatas turpinājumu, lai gan ar citu nosaukumu un citu autoru. Grāmatnīcā viņš sastop Lasītāju, kurai gluži tāda pati problēma, tikko izlasījusi sākumu grāmatai, turpinājums jāmeklē citur.
Pāra nodaļas ir stāsts par Lasītāju un viņa partneri, kas meklē grāmatas turpinājumu, taču katru reizi, kad viņi domā to atraduši, tā ir pilnīgi jauna grāmata ar citu autoru un nav nekādā saistībā (? ) ar iepriekšējām grāmatām, savukārt nepāra nodaļas ir šīs konkrētās grāmatas, kuras Lasītājs lasa un tiek pārtrauktas visinteresantākajā brīdī.
Ja kādam ir iespēja izlasīt kaut vai angliski- to ir vērts darīt, gan jau, ka internetā visu ko var atrast. Vai arī gaidīt, kad es pārtulkošu no spānu valodas, lai gan orģināls ir itāliski...(joks)
Jau ilgi vēlējos šo filmu noskatīties, taču nekad tā arī nesanāca. Kad tā iznāca par to tik daudz runāja, veidoja tik daudz ažiotāžas par to, ka tiek glorificētas homoseksuālas attiecības un vēl citi viedokļi, kuri godīgi sakot man īsti neinteresē. Noskatījusies filmu es varu teikt, ka tā ir viena no pēdējā laikā skaistākajām filmām, ko esmu redzējusi un man nav svarīgi cik daudz viņi lamājas filmas laikā vai ka šādas attiecības dažādās sabiedrībās netiek pieņemtas. Katram savs un es varu teikt, ka mani aizkustināja viss stāsts kopumā, un ja tas būtu par vīrieti un sievieti, efekts nebūtu tik traģisks. Pati filma ļoti skaista un lika man ilgoties pēc meža. Šeit te tādu īsti nav. Man pietrūkst svaiga gaisa malka ievilkšana priežu silā...
Tikko noskatījos filmu, kas ļoti atgādināja "Mar adentro" (Prom jūrā). Un lai arī biju nolēmusi, ka kādu laiku neko nepublicēšu, pēc filmas te nu es rakstu. Stāsts ir par cilvēku, kurš pēc smadzeņu infarkta ar paralizētu visu ķermeni izņemot vienu aci uzraksta grāmatu. Biogrāfiska filma un liek aizdomāties par cilvēka gribasspēku un spēju sasniegt visu, ko vien viņš vēlas.
Tā nu atkal ir pierakstīts vairāk kā maz kuriem būs pacietība lasīt, taču varbūt, ka tas nemaz nav tik svarīgi un vienmēr jau pastāv iespēja lasīt pa daļām.
Esiet radoši...
Pēdējā laikā daudz rakstu un lasu, tādēļ tādas ekstras kā blogs paliek otrajā plānā, jo, lai arī tā ir sava veida pašizpausme es dodu priekšroku divvirzienu komunikācijai tādēļ grūti atrast motivāciju.
Taču tikko noskatīta filma lika man mazliet padomāt un tā nu es atkal nolēmu padalītiesar savām domām. Tā nu sākumā par iepriekšējām atklāsmēm un tad jau arī līdz tam, kas noticis nupat...
Sevis meklējumi ir diezgan mūžīga tēma, kuru tā arī nekad līdz galam nevar atrisināt (kā piemēru var minēt vairākas reizes lasot kādu labu grāmatu- mana iecienītākā ir Dostojevska "Idiots"- kuru katru reizi pārlasot es nespēju vien nobrīnīties kā iepriekšējā reizē esmu šito palaidusi garām. Un tā arvien, arvien...) Vēl viens autors ir Hermanis Hesse ("Sidharta", "Damians", "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle") , kurš savos darbos apskata vienu un to pašu tēmu
- sevis meklējumi.
 |
| 07.02.12. |
Pirms nedēļas man radās trīs atziņas...
Nr1 : Ja dzīvo kā pagātnes ieslodzītais, tu nedzīvo vispār.
Nav vērts dzīvi balstīt uz pagātnes notikumiem, jo mirklis ir tikai viens. Bet par to jau esmu rakstījusi agrākNr2: Bērns ir visstabilākais cilvēka stāvoklis.
Tas ir kas jauns, taču ja tā padomā...Bērni ir stabili finansiāli, sociāli, psiholoģiski un pat fiziski, ja ir vēl kāda joma domāju, ka tā arī skaitīsies. Finansiāli bērni nav atbildīgi par ieņēmumiem, izdevumiem, par to, kur naudu ņemt vai tērēt, viņi ir vecāku nodrošināti. Sociāli par viņiem parūpējas ģimene vai valsts, nav sociālās atbildības un satraukumu kā sabiedrībā iekļauties. Psiholoģiski bērni ir daudz elastīgāki par pieaugušajiem, kuriem ir pienākumi, atbildības, fobijas un psiholoģiskās robežas katrai darbībai atkarībā no sabiedrības, kurā katrs indivīds dzīvo. Bērni vieglāk pārdzīvo psiholoģiskas traumas un spēj pielāgoties jauniem apstākļiem (jo vecāks cilvēks, jo grūtāk). Un visbeidzot bērniem pat fiziskas traumas sadzīst ātrāk nekā pieaugušajiem, jo organisms ir augošs un ja tā var teikt nepiesārņots. Pieaugušie ir "piesārņoti" gan ar stereotipiem, sociāliem statusiem, sabiedrības normām, bailēm nepiepildīt uz sevi liktām cerībām un izpūtēju gāzu gaisa plaušās. Jo vairāk domāju, jo vairāk ir "par" nekā "pret" šim apgailvojumam. Lai arī pilnībā nobridusi doma šī nav.
 |
| 05.02.12. |
Atziņa nr3: Liktenis ir mīts
Kaistība ar likteņa piesaukšanu ir bijusi senajiem grieķiem, taču tas bijis tāds pats mīts, kā stāsti par dieviem, kas dzīvo Olimpa kalnā. Atšķirība filozofijas agrāk un tagad ir ka grieķi akli paļāvās uz likteni un ticēja, ja kaut kas ir noteikts, tad tieši tā tas arī notiks. Un tā nav ne slikta ne laba doma, vienkārši atšķirīga no tās, kas pastāv mūsdienās- cilvēkam vienmēr ir izvēle.
Un šeit es nonāku, ka katrs no mums ir spējīgs mainīt to, kā rit viņa dzīve, neatkarīgi no tā, kas kaut kur ir noteikts (ja mans tēvs un tēva tēvs un tēva tēva tēvs bija zobārsts, es arī būšu zobārsts).
Taču tas bija pirms nedēļas.
Pa šo laiku ir radušās jaunas atziņas...
Un tā
Atziņa nr4: Cilvēkam ir nepieciešamība radīt
Iespējams, ka esmu vienkārši tāds indivīds, taču man ir nepieciešama jaunrade. Es nespēju domāt tikai par to, kā izmantot jau esošas lietas un apkārt dzīvot dzīvē uz tikai jau esošajām mantām (varbūt tas ir iemesls kādēļ ir cilvēki, kuriem patīk iepirkties- radīt jaunu vidi sev apkārt, vai arī kādēļ bērniem patīk dāvanas- jauna pieredze, jaunas mantas, lai arī pēc nedēļas tā varbūt jau mētājas kaktā). Iespējams tā ir cilvēka nepieciešamība pēc radīšanas. Viena lieta ir radīt savus pēcnācējus, kas ir katras dzīvas radības gēnos un to nu neviens nevar noliegt. Katrs no mums kaut ko nemitīgi rada. Cilvēki iet uz darbu (lai arī kāds tas būtu) un kaut ko veido, tas ne vienmēr ir materiāls, taču katrā ir šī vēlme un esmu pārliecināta, ka katrs zina, ko nozīmē padarīta darba sajūta. Tas rada asociācijas ar laimi. Tā nu arī es pārliecinājos, ka zīmējot, ķēpājoties ar krāsām, rakstot, fotogrāfējot, dejojot raddu sevī šo sajūtu, kas man liek justiem ārkārtīgi labi. Iesaku pamēģināt.
 |
| 10.02.12. |
Atziņa nr5: Prakse veido meistaru / sarežģīti vārdi veido komplicētas domas
Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi un tieši rakstījusi spāniski. Katru reizi tas, protams, man apliecina kādā niecība vēl esmu un ka man ir vēl daudz jāmācās izteikt savas domas. Ar pasniedzēju runājām par to, ka man ir problēmas ar gariem, paplašinātiem teikumiem. To var novelt uz nepārliecinātu valodas lietošanu, taču ir vēl, kas. Iekšā sēž pretruna par to, ka no manis prasa izteikties specializētiem terminiem, kuru nozīmi pati vēl apgūstu, lai veidotu komplicētu domu kopumu, bet negribu palikt nesaprasta. Pamatskolā, kad man bakstīja acīs, cik man ir briesmīgs un nesalasāms rokraksts (vēl tagad brīžiem dzirdu komentārus par nesalasāmību), es nolēmu, ka man ir mērķis, lai manas domas/viedoklis tiktu saprasts. Izteikties pēc iespējas skaidrāk un saprotamāk. Tas bija laiks, kad pateikt, ko īsti domā nebija viegli, jo pats īsti nezini, ko gribi un domā. Ar laiku šī problēma pazuda, taču palika ideja, ka, lai arī, ko teiktu, jo vienkāršāk - jo labāk. Taču nebiju domājusi par sekām, ko tas atstāj uz mani pašu. Proti, jo vienkāršāk izsakies, jo vienkāršāk domā un cilvēkā neattīstās tik daudz dažādas domu ķēdes, kā domājot ar specializētiem vērdiem, kas izsaka idejas konkrētāk, detalizētāk un sīkāk. Tā nu es nolēmu ņemt pasniedzēja padomu vērā un attīstīt savu domāšanu un mācīties spāniski arvien sarežģītākus teikumu salikumus, kas izteiktu domu precīzāk, bez divdomībām. Tas gan neizslēdz, ka joprojām man patīk lidināties mazliet pa mākoņiem un es veidoju sarežģitus vārdu virknējumus iepinot mazliet tēlainības un poētikas. Tā nu sanāk, ka prātu mežģi darbojas arvien aktīvāk.
 |
| 08.02.12. |
"Si una noche de invierno un viajero"
Šajā sakarā man jāmin, ka esmu izlasījusi Italo Calvino grāmatu "Si una noche de invierno un viajero" (Ja kādu ziemas nakt kāds ceļotājs), kas diezgan tieši sasaucas ar "Si una mañana de verano un niño" (Ja kādu vasaras rītu kāds bērns), kas gan ir pilnīgi cita autora un vairākas dezmit gades vēlāk rakstīts, taču par to jau es runāju.
Tā nu I.Calvino grāmata varētu būt modernisma literatūras bibliotēkā. Es noteikti ieteiktu katram literatūras mīlim šo grāmatu izlasīt, ja vien tā būtu iztulkota latviešu valodā, taču nav. Grāmatas galvenais varonis ir Lasītājs (proti -tu ), kas lasa šo grāmatu, taču interesantākajā brīdī grāmatai nav turpinājuma un Lasītājs dodas atpakaļ uz grāmatnīcu, lai noskaidrotu, kur ir atlikusī grāmatas daļa. Viņam iedod grāmatas turpinājumu, lai gan ar citu nosaukumu un citu autoru. Grāmatnīcā viņš sastop Lasītāju, kurai gluži tāda pati problēma, tikko izlasījusi sākumu grāmatai, turpinājums jāmeklē citur.
Pāra nodaļas ir stāsts par Lasītāju un viņa partneri, kas meklē grāmatas turpinājumu, taču katru reizi, kad viņi domā to atraduši, tā ir pilnīgi jauna grāmata ar citu autoru un nav nekādā saistībā (? ) ar iepriekšējām grāmatām, savukārt nepāra nodaļas ir šīs konkrētās grāmatas, kuras Lasītājs lasa un tiek pārtrauktas visinteresantākajā brīdī.
Ja kādam ir iespēja izlasīt kaut vai angliski- to ir vērts darīt, gan jau, ka internetā visu ko var atrast. Vai arī gaidīt, kad es pārtulkošu no spānu valodas, lai gan orģināls ir itāliski...(joks)
Kuprainais kalns (Brokeback mountain)
Jau ilgi vēlējos šo filmu noskatīties, taču nekad tā arī nesanāca. Kad tā iznāca par to tik daudz runāja, veidoja tik daudz ažiotāžas par to, ka tiek glorificētas homoseksuālas attiecības un vēl citi viedokļi, kuri godīgi sakot man īsti neinteresē. Noskatījusies filmu es varu teikt, ka tā ir viena no pēdējā laikā skaistākajām filmām, ko esmu redzējusi un man nav svarīgi cik daudz viņi lamājas filmas laikā vai ka šādas attiecības dažādās sabiedrībās netiek pieņemtas. Katram savs un es varu teikt, ka mani aizkustināja viss stāsts kopumā, un ja tas būtu par vīrieti un sievieti, efekts nebūtu tik traģisks. Pati filma ļoti skaista un lika man ilgoties pēc meža. Šeit te tādu īsti nav. Man pietrūkst svaiga gaisa malka ievilkšana priežu silā...
 |
| 04.02.12. |
Skafandrs un tauriņš (The diving bell and the butterfly)
Tā nu atkal ir pierakstīts vairāk kā maz kuriem būs pacietība lasīt, taču varbūt, ka tas nemaz nav tik svarīgi un vienmēr jau pastāv iespēja lasīt pa daļām.
Esiet radoši...
Abonēt:
Ziņas (Atom)