Par savvaļas zirgu Dainu

"Kādā rītu plašā pļavā, lauku puķēs ganījās savvaļas zirgs, vārdā Dominiks . Un tā kā viņš visu laiku bija savā vaļā, viņam nebija nemāju, ne staļļa. Taču nebūs īsti tiesa sacīt, ka viņam nebija nekādu māju, jo viņa mājas bija visi apkārt ņirbošie lauki un jaukās laukmales, viņa guļvieta bija mīkstā pļavu zāle, bet saule un mēnes viņa lampas. Patīesības labad vēl jāpateic, ka šīs savvaļas Dominika mājas bija ļoti brīnumainas: no rītiem tās pieplūda ar miglas vāliem, varžu kurkstoņu un dažādiem citiem brīnumiem, par kuriem mājas zirgi un visādas govis ne sapņot nesapņoja. Un pat ja sapņoja tad ne pārāk krāsaini, jo kūtīs gulošo mājlopu sapņi visbiežāk ir melnbalti un mazliet lopiski...Govis piemēram sapņoja par melnbaltiem kaimiņu pļavu buļļiem- kā tie mauro un spārda zemi kājām. Bet vistas vispār gulēja kā sistas un nesapņoja neko, jo bija, nu ja, īstas vistas. Ja nu vienīgi  sasapņojās par kūts saimnieku - melnbalto gaili Ēvaldu Kikerīgu, kurš, tikko svīda gaisma, pirmais nolēca no laktas un , vicinādams vareno spārnus, iegavilējās pilnā rīklē ka tāds ēzelis un vienā mirklī pamodināja visus kūts iemītniekus. Turklāt šim gailim Ēvaldam bija vēl kāda dīvaina īpašība- viņam patika staigāt pa pagalmu uzsējušam sarkanu lakatu, jo par katru cenu gribējās izskatīties pēc īsta gaiļa. Kaut vai pēc tītara- ka tik ašķirtos no visu bara...
Bet nu ko mēs te tagad aizrunājāmies par visādām, atvainojiet, vistām?! labāk turpināsim stastu par savvaļas zirgu Dominiku, bet par mājas lopiem un putniem pastāstīsim citreiz...Teiksim, parīt..."

/Vītauts V. Landsberģis  "Zirga Dominika mīlestība"/

Sākot no sākuma šorīt 12.10.12. rītā televīzijas ēkas vienā no augšējiem es stāvēju un priecājos par saullēktu ar miglas vāliem, par ņirbošajām gaismām caur rudens koku paliekām un sajutu lielisko sajūtu kā tas ir justies brīvi un bez mājām (man jāizvācās līdz 30.11. tā, ka meklēju patvērumu).
Pēdējā laikā man nav gājis smaidoši, tādēļ arī tāds klusums.
Tie, kas mani pazīst gan domās, ka man nekad dzīvē nav gājis labāk...Tūlīt pēc Spānijas mazā letona leca iekšā letiņu dārziņā un pārvācās uz pastāvīgu dzīvesvietu, piedalās izrādēs, grozās masu mēdijos, ir dabūjusi darbu un viņai pat ir pastāvīgas attiecības. Kur nu vēl labāk? Un tomēr tā nav.
Jāsaka uzreiz, ka ta ta viss ir iepriekš minēto melnbalto kaimiņu pļavu buļļu kakiņas.
Man bija slikti. Visi sapņi piepildīti un tomēr tik slikti vēl nebiju jutusies. Acīmredzot tie nebija mani sapņi.
Uzreiz uzjund, protams, a kur tad ir manējie, ko tad es vēlos, ko es sapņoju. Un tā es šorīt pēdējo reizi gāju uz darbu skatoties kā mana lampa - mēness mani pavada ar zvaigzni pie sāniem un vēlāk saule lecot iespīdina  acīs daļu patiesības. Nav jāizliekas stiprai, visuvarošai vistai, kas kliedz pēc kūts saimnieka un guļ kā sista bez sapņiem.

Tādēļ es izlemju, ka man ir laiks būt zirgam, kas turpina strādāt un darīt visu ar pilnu atbildību, taču tikai ar vienu aršķirību- es to darīšu sevis dēļ un tikai tādēl, ka tas man sagādā prieku. Citādi tas nav tā vērts. Es izlemju, ka vairs nemodīšos naktī augšā ar krampjiem no uztraukuma par lietām, kas ir svarīgas sabiedrības acīs, taču pašai tam ir sekundāra vērtība. Esmu uzlikusi sev lieku nastu un tagad no tās atbrīvojos.
Jau gada sākumā rakstīju par tukšo galdu un to cik labi jūtos bez nevajadzīgām mantām.
Ir pienācis, kad iztukšoju ceļasomu.
Un esmu zirgs bez mājām, taču ar brīnišķīgāko sajūtu pasaulē.
Es pati nosaku kā justies, kas mani dara laimīgu, kas liek smaidīt (kaut vai manis uz pieturas miglainā stikla ar pirkstu ievilkatais "pasmaidi"), un galvenais, kas liek man būt atbildīgai pašai par sevi un neuzvelt savu labsajūtu citiem.
Katrs pats sev ir prioritāte. Katrs pats rūpējas par sevi un tad es esmu gatava mierināt un parūpēties arī par citiem.

Liekas, tas, ko šis rīts nes ir laba elpa. Viegla, izelpojoša un ar piemiegtām acīm saulē.
Esiet savvaļas zirgi ar sapņiem.