Pie visa, kas man dzīvē norisinas, 4. 11. Dailes teātra mazajā zālē būs izrāde "Mēs esam ceļotāji"
Tēma par transformāciju par to, ka mēs maināmies, ka katram ir jānomirst, lai atkal piedzimtu no jauna.
Horeogrāfija ir Līgas, taču bez šaubām es visu laižu cauri savai prizmai. Sākumā domāju, ka mana daļa tāda viegla pārlidošana vien ir, taču jo tālāk, jo vairāk saprotu, ka esmu viens no gaišajiem stariem, viens no naktstauriņiem, kas simbolizē dvēseli un ka tas nemaz tik viegli nav.
Jebkuram, kas lasa iesaku atnākt un padomāt par to, kur katrs no mums iet, kur aizceļo brīžiem domās un kur ir devušies tie, kas vairs nav starp dzīvajiem.
Bet pievēršoties manam brīnišķīgākajam mirklim savā dzīvē. Proti, tagadnei, man jāsaka, ka iespējams vakar nomira kāds naivums arī manī. Pēdējā gada laikā divi man neticami tuvi cilvēki pastāstīja sevī glabātus noslēpumus, ko es no viņiem nebiju gaidījusi. Neviens nebūtu. Un varbūt, ka kāds mazliet mazāk naivs būtu.
Tie abi maina mani, manu uztveri manu dzīvi un patiesībā pilnīgi visu mani. Es nekad vairs nebūšu tas, kas biju. Visi pamati ir norauti, kā linu palagi no gultas brīdī, kad guļu vissaldākajā miegā. Tas mani uzmodina, es salecos un sākumā ar jokiem, masku un smaidu nesaprotu, kas notiek, kur palicis mans palags, mans pamats. Kāds to izrāva un tagad tas sačervelēts un iespārdīts tup vienā gultas stūrī (ticu, ka katram tā kaut reiz ir gadījies pamostoties no rīta). Taču...
...esmu priecīga, ka tas notiek tagad. Lēnām aizsardzības smaids nozūd, tad sekojoši ir punķi, asaras, dusmas un pazemojums, kas liek pārvērtēt notiekošo. Un gan jau ka katrs būs dzirdējis par 5 psiholoģiskajiem stāvokļiem, un kas seko pēc tam. Es mainos un tieku atmodināta no naivuma un pasaku sajūtas. Pieņemšana. Sāku aprast ar to, kas notiek un viegls stars pēc cerības, miera un sapratnes. Ar katru brīdi es saprotu arvien vairāk to, kā es varu būt laimīga. Galvenais būt patiesai pret sevi. Man ir laiks noteikt to, kas esmu, kas gribu būt un ko darīt (šobrīd pavisam konkrēti es esmu ziedputeksnis, tāds, kas lido siltā rīta saules gaismā, lai arī gaiss ir dzestrs, tādēļ labi noder ingvera tēja ar citroniņu un medu). Tagad ir laiks radīt pašai savu pasauli, šūt to no jauna diedziņu pa diedziņam.
Skatoties acīs patiesībai mātes melo, tēvi dzer un mīļākie krāpj.
Un tas taču ir lieliski, jo tas nozīmē vien to, ka ir tik viegli no viņiem mācīties to nedarīt. Ir jau grūti, bet tad ir jāatceras par taureņiem. Man kādu dienu bija vīzija (baigi ezotēriski skan, visdrīzāk kāda sapņa atmiņa, sajūta vai asociācija), ka es un vēl kāds, ka mēs esam taureņi. Balti. mēs lidojam un tur ir logs...Es visas savas sajūtas saliku šajā vienā attēlā un jutos viegla. Starp pirkstiem sajutu gaisu, kā vicinot spārnus un zeme man neeksistēja, tikai plūdums. Es to uzgleznoju. Tagad tā vairs nav. Viņi izlidoja pa logu, atsitās pret stiklu vai sadega pret lampu. Tas ir normāli. Mums no kaut kā jāšķiras, lai kas jauns nāktu vietā.
Ik dienu ir kāds jauns pār/iedzīvojums un mēs maināmies nemitīgi. Mēs to redzam tikai skatoties atpakaļ (to man nesen kāds gudrs cilvēks teica), iespējams pēc trim mēnešiem es redzēšu savu transformāciju sekas un, lai arī pašlaik mani taureņi ir aizlidojuši es redzu, ka ziedputekšņi turpina lidot.
Lidojiet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru