The Way

Pēdējā laikā nav bijis dukas neko teikt. Gan tadēļ, ka negribās, gan tādēļ, ka rakstu vairāk kā šķiet jebkad dzīvē. Tāpat kā mācos- vairāk kā jebkad. Un pēdējā laika atziņa- jo vecāks kļūsti, jo grūtāk ir ko apgūt. Tas nav par izglītības sistēmām, bet gan par dzīvi. Ar laiku nostabilizējas noteiktas vērtības un katru reizi, kad kaut kas liek tās lauzt, šķiet izsitās pamats. Un jo smagāka ir soma ar ko ejam pa dzīvi, jo grūtāk ir nostāvēt uz kājām (varu likt šeit norādi uz filmu "Up in the air" ar George Clooney, lai gan pati filma neattaisnoja manas cerības. Galvenais varonis stāsta par to kā izkrāmēt savu somu tukšu un visu tās saturu sadedzināt, lai ejamais būtu vieglāks un mēs spētu dzīvot tagadnē. Vai vismaz tas bija kā es to sapratu).

19.02.12.

Un tā es arvien vairāk integrējos un iegremdēju kailas pēdas gaišās smiltīs.( Muļķības. Ar basām kājām staigāt vēl par vēsu un balta zeme ir tikai suņu kakājamos laukumos. ) Patiesībā tas, ko es gribēju ār šo neizdevušos metaforu pateikt, ka arvien vairāk sāku pierast pie lietām sev apkārt, nostabilizējos, izveidojos, izveidoju sev pieradumus un dzīvoju no dienas uz dienu ar tiem.
Rezultāts ar mīnus zīmi, ka brīžiem kļūst garlaicīgi un šķiet, ka nekas jauns nenotiek.
Rezultāts ar plus zīmi, ka to, ko daru es sāku darīt arvien labāk. Un nav svarīgi, ka tā ir tikai naiva saulrietu fotogrāfēšana.
Tā nu pa vidu sesijai un kalniem spāņu vārdu, kuri sen jau vairs netulkojas manā galvā, bet pa taisno (directamente) pārvēršas par bildēm manu acu priekšā, kas noved pie tā, ka sava prieka pēc citreiz cenšos pārtulkot pateikto latviski un vārdi neatspoguļo jēgu. Katra valoda ir sava pasaule.
Mēs šķiet neapzināmies cik daudz pasaulēs ir iespējams dzīvot. Es jau tā dzīvoju vairāk kā man pienāktos...Latviešu pasaule, spāņu valodas pasaule, dejošanas pasaule, mākslas pasaule, mana iekšējā pasaule un tad kā tāds kosmosa ceļotājs (atsauce uz Kubrika filmu "2001" vai arī vēl konkrētāk Darren Aronofsky "The Fountain") un pārslīdu no vienas pasaules uz citu. Kādā sabrūk kāda māja, kādā neesmu kādu brīdi bijusi un šķiet drīz es šaubīšos vai tādu es sev gribu, citā es rūpīgi strādāju un redzu kā tā plaukst un attīstās un dara man prieku...citas man ļoti, ļoti pietrūkst.

21.02.12.

Neapšaubāmi mēs maināmies ik dienas, bet pirms pāris dienām, es atkal atcerējos sevi 10 gadu vecumā un stāvot spoguļa priekšā vannasistabā, cieši pētot savus vaibstus un domājot kur un kāda es būšu pēc 10 gadiem. Es noteikti nevarēju iedomāties, ka sēdēšu universitātē Madridē, klausoties kā pasniedzējs diskutē par sociālām problēmām ar kādu aizrautīgu spāņu studentu un blakus sēdēs itālis, kas uzkrītoši bieži uzdod traucējošus jautājumus par manu vecumu, izsaka komentārus par to, ka viņam Itālijā bijušas ģimenes problēmas un tagad ierodoties ar divu mēnešu nokavēšanos, neviens viņam nepastāsta, kas viņam jādara. Es pabīdījos pēc iespējas fiziski tālāk no viņa, novērsu skatu un pasmaidīju. Es atcerējos par desmitgadīgo meiteni vannasistabas spoguļa priekšā. Un , lai arī blakussēdētājs pārbaudīja manu pacietību, es priecājos, kur esmu.

01.03.12.

Vai jau stāstīju, ka dzīvoju sapnī? Pēc tik ilga laika rakstot, vairs neatceros, ko esmu teikusi un ko nē. Es aizbraukšu mājās un tas būs kā pamosties, nekas no tā, kas ir šeit man apkārt nebūs, paliks tikai tas, kas man iekšā, tāpat kā pēc pamošanās mēs vislabāk atceramies sajūtas.
Bet es sāku stāstīt par ceļu, ko mēs katrs ejam, un tā nu šis ir viens no stiķiem par ko man vienmēr-jocīgi-smaidošais pasniedzējs liks atzīmi.
"Ceļš"