Atziņu kalns

Kā jau kāds varbūt kaut kur lasīja, pēdējā laikā man nav, ko daudz teikt.

Pēdējā laikā daudz rakstu un lasu, tādēļ tādas ekstras kā blogs paliek otrajā plānā, jo, lai arī tā ir sava veida pašizpausme es dodu priekšroku divvirzienu komunikācijai tādēļ grūti atrast motivāciju.

Taču tikko noskatīta filma lika man mazliet padomāt un tā nu es atkal nolēmu padalītiesar savām domām. Tā nu sākumā par iepriekšējām atklāsmēm un tad jau arī līdz tam, kas noticis nupat...


Sevis meklējumi ir diezgan mūžīga tēma, kuru tā arī nekad līdz galam nevar atrisināt (kā piemēru var minēt vairākas reizes lasot kādu labu grāmatu- mana iecienītākā ir Dostojevska "Idiots"- kuru katru reizi pārlasot es nespēju vien nobrīnīties kā iepriekšējā reizē esmu šito palaidusi garām. Un tā arvien, arvien...) Vēl viens autors ir Hermanis Hesse ("Sidharta", "Damians", "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle") , kurš savos darbos apskata vienu un to pašu tēmu
- sevis meklējumi.


07.02.12.



Pirms nedēļas man radās trīs atziņas...

Nr1 : Ja dzīvo kā pagātnes ieslodzītais, tu nedzīvo vispār.

Nav vērts dzīvi balstīt uz pagātnes notikumiem, jo mirklis ir tikai viens. Bet par to jau esmu rakstījusi agrāk

Nr2: Bērns ir visstabilākais cilvēka stāvoklis.

Tas ir kas jauns, taču ja tā padomā...Bērni ir stabili finansiāli, sociāli, psiholoģiski un pat fiziski, ja ir vēl kāda joma domāju, ka tā arī skaitīsies. Finansiāli bērni nav atbildīgi par ieņēmumiem, izdevumiem, par to, kur naudu ņemt vai tērēt, viņi ir vecāku nodrošināti. Sociāli par viņiem parūpējas ģimene vai valsts, nav sociālās atbildības un satraukumu kā sabiedrībā iekļauties. Psiholoģiski bērni ir daudz elastīgāki par pieaugušajiem, kuriem ir pienākumi, atbildības, fobijas un psiholoģiskās robežas katrai darbībai atkarībā no sabiedrības, kurā katrs indivīds dzīvo. Bērni vieglāk pārdzīvo psiholoģiskas traumas un spēj pielāgoties jauniem apstākļiem (jo vecāks cilvēks, jo grūtāk). Un visbeidzot bērniem pat fiziskas traumas sadzīst ātrāk nekā pieaugušajiem, jo organisms ir augošs un ja tā var teikt nepiesārņots. Pieaugušie ir "piesārņoti" gan ar stereotipiem, sociāliem statusiem, sabiedrības normām, bailēm nepiepildīt uz sevi liktām cerībām un izpūtēju gāzu gaisa plaušās.
Jo vairāk domāju, jo vairāk ir "par" nekā "pret" šim apgailvojumam. Lai arī pilnībā nobridusi doma šī nav.
 

05.02.12.



Atziņa nr3: Liktenis ir mīts

Kaistība ar likteņa piesaukšanu ir bijusi senajiem grieķiem, taču tas bijis tāds pats mīts, kā stāsti par dieviem, kas dzīvo Olimpa kalnā. Atšķirība filozofijas agrāk un tagad ir ka grieķi akli paļāvās uz likteni un ticēja, ja kaut kas ir noteikts, tad tieši tā tas arī notiks. Un tā nav ne slikta ne laba doma, vienkārši atšķirīga no tās, kas pastāv mūsdienās- cilvēkam vienmēr ir izvēle.
Un šeit es nonāku, ka katrs no mums ir spējīgs mainīt to, kā rit viņa dzīve, neatkarīgi no tā, kas kaut kur ir noteikts (ja mans tēvs un tēva tēvs un tēva tēva tēvs bija zobārsts, es arī būšu zobārsts).

Taču tas bija pirms nedēļas.
Pa šo laiku ir radušās jaunas atziņas...

Un tā

Atziņa nr4: Cilvēkam ir nepieciešamība radīt

Iespējams, ka esmu vienkārši tāds indivīds, taču man ir nepieciešama jaunrade. Es nespēju domāt tikai par to, kā izmantot jau esošas lietas un apkārt dzīvot dzīvē uz tikai jau esošajām mantām (varbūt tas ir iemesls kādēļ ir cilvēki, kuriem patīk iepirkties- radīt jaunu vidi sev apkārt, vai arī kādēļ bērniem patīk dāvanas- jauna pieredze, jaunas mantas, lai arī pēc nedēļas tā varbūt jau mētājas kaktā). Iespējams tā ir cilvēka nepieciešamība pēc radīšanas. Viena lieta ir radīt savus pēcnācējus, kas ir katras dzīvas radības gēnos un to nu neviens nevar noliegt. Katrs no mums kaut ko nemitīgi rada. Cilvēki iet uz darbu (lai arī kāds tas būtu) un kaut ko veido, tas ne vienmēr ir materiāls, taču katrā ir šī vēlme un esmu pārliecināta, ka katrs zina, ko nozīmē padarīta darba sajūta. Tas rada asociācijas ar laimi. Tā nu arī es pārliecinājos, ka zīmējot, ķēpājoties ar krāsām, rakstot, fotogrāfējot, dejojot raddu sevī šo sajūtu, kas man liek justiem ārkārtīgi labi. Iesaku pamēģināt.


10.02.12.



Atziņa nr5: Prakse veido meistaru / sarežģīti vārdi veido komplicētas domas



Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi un tieši rakstījusi spāniski. Katru reizi tas, protams, man apliecina kādā niecība vēl esmu un ka man ir vēl daudz jāmācās izteikt savas domas. Ar pasniedzēju runājām par to, ka man ir problēmas ar gariem, paplašinātiem teikumiem. To var novelt uz nepārliecinātu valodas lietošanu, taču ir vēl, kas. Iekšā sēž pretruna par to, ka no manis prasa izteikties specializētiem terminiem, kuru nozīmi pati vēl apgūstu, lai veidotu komplicētu domu kopumu, bet negribu palikt nesaprasta. Pamatskolā, kad man bakstīja acīs, cik man ir briesmīgs un nesalasāms rokraksts (vēl tagad brīžiem dzirdu komentārus par nesalasāmību), es nolēmu, ka man ir mērķis, lai manas domas/viedoklis tiktu saprasts. Izteikties pēc iespējas skaidrāk un saprotamāk. Tas bija laiks, kad pateikt, ko īsti domā nebija viegli, jo pats īsti nezini, ko gribi un domā. Ar laiku šī problēma pazuda, taču palika ideja, ka, lai arī, ko teiktu, jo vienkāršāk - jo labāk. Taču nebiju domājusi par sekām, ko tas atstāj uz mani pašu. Proti, jo vienkāršāk izsakies, jo vienkāršāk domā un cilvēkā neattīstās tik daudz dažādas domu ķēdes, kā domājot ar specializētiem vērdiem, kas izsaka idejas konkrētāk, detalizētāk un sīkāk. Tā nu es nolēmu ņemt pasniedzēja padomu vērā un attīstīt savu domāšanu un mācīties spāniski arvien sarežģītākus teikumu salikumus, kas izteiktu domu precīzāk, bez divdomībām. Tas gan neizslēdz, ka joprojām man patīk lidināties mazliet pa mākoņiem un es veidoju sarežģitus vārdu virknējumus iepinot mazliet tēlainības un poētikas. Tā nu sanāk, ka prātu mežģi darbojas arvien aktīvāk.


 
08.02.12.



"Si una noche de invierno un viajero"

Šajā sakarā man jāmin, ka esmu izlasījusi Italo Calvino grāmatu "Si una noche de invierno un viajero" (Ja kādu ziemas nakt kāds ceļotājs), kas diezgan tieši sasaucas ar "Si una mañana de verano un niño" (Ja kādu vasaras rītu kāds bērns), kas gan ir pilnīgi cita autora un vairākas dezmit gades vēlāk rakstīts, taču par to jau es runāju.
Tā nu I.Calvino grāmata varētu būt modernisma literatūras bibliotēkā. Es noteikti ieteiktu katram literatūras mīlim šo grāmatu izlasīt, ja vien tā būtu iztulkota latviešu valodā, taču nav. Grāmatas galvenais varonis ir Lasītājs (proti -tu ), kas lasa šo grāmatu, taču interesantākajā brīdī grāmatai nav turpinājuma un Lasītājs dodas atpakaļ uz grāmatnīcu, lai noskaidrotu, kur ir atlikusī grāmatas daļa. Viņam iedod grāmatas turpinājumu, lai gan ar citu nosaukumu un citu autoru. Grāmatnīcā viņš sastop Lasītāju, kurai gluži tāda pati problēma, tikko izlasījusi sākumu grāmatai, turpinājums jāmeklē citur.
Pāra nodaļas ir stāsts par Lasītāju  un viņa partneri, kas meklē grāmatas turpinājumu, taču katru reizi, kad viņi domā to atraduši, tā ir pilnīgi jauna grāmata ar citu autoru un nav nekādā saistībā (? ) ar iepriekšējām grāmatām, savukārt nepāra nodaļas ir šīs konkrētās grāmatas, kuras Lasītājs lasa un tiek pārtrauktas visinteresantākajā brīdī.
Ja kādam ir iespēja izlasīt kaut vai angliski- to ir vērts darīt, gan jau, ka internetā visu ko var atrast. Vai arī gaidīt, kad es pārtulkošu no spānu valodas, lai gan orģināls ir itāliski...(joks)

Kuprainais kalns (Brokeback mountain)

Jau ilgi vēlējos šo filmu noskatīties, taču nekad tā arī nesanāca. Kad tā iznāca par to tik daudz runāja, veidoja tik daudz ažiotāžas par to, ka tiek glorificētas homoseksuālas attiecības un vēl citi viedokļi, kuri godīgi sakot man īsti neinteresē. Noskatījusies filmu es varu teikt, ka tā ir viena no pēdējā laikā skaistākajām filmām, ko esmu redzējusi un man nav svarīgi cik daudz viņi lamājas filmas laikā vai ka šādas attiecības dažādās sabiedrībās netiek pieņemtas. Katram savs un es varu teikt, ka mani aizkustināja viss stāsts kopumā, un ja tas būtu par vīrieti un sievieti, efekts nebūtu tik traģisks. Pati filma ļoti skaista un lika man ilgoties pēc meža. Šeit te tādu īsti nav. Man pietrūkst svaiga gaisa malka ievilkšana priežu silā...


04.02.12.



Skafandrs un tauriņš (The diving bell and the butterfly)

Tikko noskatījos filmu, kas ļoti atgādināja "Mar adentro" (Prom jūrā). Un lai arī biju nolēmusi, ka kādu laiku neko nepublicēšu, pēc filmas te nu es rakstu. Stāsts ir par cilvēku, kurš pēc smadzeņu infarkta ar paralizētu visu ķermeni izņemot vienu aci uzraksta grāmatu. Biogrāfiska filma un liek aizdomāties par cilvēka gribasspēku un spēju sasniegt visu, ko vien viņš vēlas.
Tā nu atkal ir pierakstīts vairāk kā maz kuriem būs pacietība lasīt, taču varbūt, ka tas nemaz nav tik svarīgi un vienmēr jau pastāv iespēja lasīt pa daļām.
Esiet radoši...