Tad , kad kaut kas beidzas, vai pareizāk, iet uz beigām, tad ir jāsāk izvērtēt, cik tas ir bijis produktīvi, veiksmīgi, pareizi pret sevi, iecietīgi pret citiem un vērtīgi.
Nav tā, ka es sākšu tagad rakstīt par pirmo janvāri šajā gadā un turpināšu ar katru gada dienu, par to, cik tas bijis vērtīgs. Vairāk par to, kā esmu mainījusies.
Šķiet jāsāk ar to, ka šogad esmu pārvākusies trīs reizes un arī pašreiz sēžu uz kastēm nepacietībā gaidot to, kas notiks tālāk. No piektā stāva pārceļos uz sesto. Arvien augstāk un augstāk. Spārni vēzējas un es lidoju .Vēl viens posms ir pagājis un kādas mājas sevi izsmēlušas. Es eju tālāk. Ar katru reizi, kad pārceļos, šķiet man ir nepieciešamas arvien mazāk mantas. Kaut kas vienmēr tiek izmests. Lai ir vieta jauniem iespaidiem un arī tādēļ, ka vecie ir kļuvuši par smagu. Nav veselīgi pret savu muguru velt sniega bumbu. Kādā brīdī ir tas sniegs jāpaņem un jāizmētā pikās pret kokiem.
Mainītas ir ne tikai vietas, kur būt, bet arī es pati. Var jau būt, ka ar gadiem mācīšanās intensitāte zudīs. Iespējams sešdesmitajos gados man katrs gads būs tāds pats kā iepriekšējais un es būšu apmierināta ar to, kas man būs, vērtības tik stipras, ka sagraut kādam tas būs neiespējami un es tikai brīžiem iedomāšos par jaunības trakulībām.Taču, ja godīgi es ceru, ka nē.
Nesen lasīju, ka ir izdomāts brīnumveids kā nekad nenovecot. Nemitīgi mācoties.
Un tad ir tā, ka mēs esam jauni, jo mācāmies, mācāmies, jo esam jauni. Novecojam , jo vairs nemācāmies un vairs nemācāmies, jo novecojam. Jāmācās. Jo vairāk pelēkās šūniņas ripinās pa galvvidu, jo vieglāk tas pa inerci turpinās notikt.
Jā, arī mācības drīz man beigsies un tas nozīmē, ka sāksies jauna ēra manā dzīvē. Kas, to noteikti var pateikt kāds likteņzirgs, bet es pati vēl nē.
Un tomēr manī ir kaut kāda kāre pēc pārmaiņām (lai arī pārmaiņu bailes ir vienas no dabiskākajām) un pārvietošanās. Kaut vai pagājušajās brīvdienās izbraukājot visu Baltiju, sākot ar Viļņu un "pieskārienu" cilvēkiem. (Konkrētāk - kontaktimprovizācija, kas es ticu padara cilvēkus laimīgākus, ja tam ļaujas, jo tur bija tas likums par 13 pieskārieniem dienā un tad KI tas ir pār pārēm un pēc manas miegaini, sapņainās sejas var redzēt, ka esmu uzņēmusi diezgan lielu laimes devu, nu kādam brītiņam putekšņi pietiks)Tad pāris stundas Rīgā un svētdienas vakarā uz neformālās izglītības projektu Tallinā.
Bija laiks jaukām pastaigām. Tallinā nebiju bijusi kādu laiku un pat nesapratu, kur īsti iet. Taču sarunu pilnā kompānijā, izstaigāju mazo pilsētu.
Nejauši uzieti pieminekļi, "trīs māsas" un īpatnēji skatlogi ar apadītiem velosipēdiem, veidoja patīkamu kopskatu par kaimiņiem. Arī vecāki nesen tur bijuši un stāstīja pavisam par citām vietām, kur kādu dienu (iespējams jau nākamvasar) visdrīzāk aizbraukšu.Vienā dienā esot visās trijās valstīs es nudien atradu temperatūras atšķirības. Liekas, kas tad tur, visi kopā un laiks jau aptuveni tas pats, bet brīdī, kad Tallinā dzestrais vējš aiz apkakles dur man kaulā un arī visas pārējās zīmes liecina par zemnulles atmosfēru, es jūtu, ka Rīgā ir siltāk. Pat ja šodien snieg sniegs. Skatoties uz to, tas sasilda.
Un ir pilnmēness. Bet varbūt, ka tas nemaz nav no svara. Šīs rīts man tiek veltīts karameļu pankūkām. Pēdējām Upīšu pasažā, un ar skatu uz jaunām mājām un jaunām pankūkām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru