Taču pirmais sniegs nav vienīgais, kas šorīt ir citādāk. Rudens ir beidzies, lai dzīvo ziema- klusuma, baltuma un miera gadalaiks, kad viss dzīvais atpūšas. Pa ārzemēm vazājoties piefiksēju, ka citur daba tā neatpūšas, viņai netiek uzsegta sedziņa un nolikta gulēt maigi ieaijājoties sniegpārslām. Mums ir ar ko lepoties, par to kā par mums rūpējas. Es lepojos.
Un pēdējā laikā viss velk uz to, ka esmu lepna arī par to, kas esmu. Un lasot gudras grāmatas ir ļoti svarīgi sajust atšķirību starp lepnumu par to, kas esi un ko dari. Cilvēki bieži vien vērtē citus pēc tā, ko viņi redz, ko citi dara un atkarībā no tā vai viņiem patīk rīcība vai nē, viņi vērtē šo cilvēku pozitīvi vai negatīvi attiecībā pret sevi. Bet kā tad paliek ar cilvēka novērtēšanu par to, kas viņš vienkārši ir? Vai tiešā cilvēku veido tikai viņa rīcība? Lēmumi? Vai arī tomēr domas, sirdsapziņa, emocijas....
Ar sniegaino apcerīgo ievadu jāturpina par burvīgākajiem mirkļiem, kas ar mani notiek. Iedvesma...tā parādās kā autombīļa gaismas tumsā un notriec no kājām. Un tā pēdējā laikā piemeklē mani arvien vairāk. Ar nepacietību gaidu izrādi, kurā pirmo reizi runāšu caur sevi to ko jūtu. Šoreiz horeogrāfes un manas sajūtas ir sakritušas. Es nevaru jau sagaidīt, kad varēšu uz skatuves pateikt ar ķermeni to, kas man sakāms. Ar vārdiem tas nav tas.
Arī gleznojot mani paķer arvien lielāka mūza un es katrā brīvā brīdī traucos uz vietu, kur varu satvert otu un ar viltīgu ķiķinājumu sejā radīt pārsteigumu cilvēkiem, kas mani iedvesmo.
Un tad man vēl bija vārda diena, kas izvērtās brīnišķīgi jauka. (es pat nezinu no kurienes man tie pozitīvisma plūdi...var jau būt, ka es vienkārši esmu atguvusi sevi un atceroties to, kāda biju pirms dažiem mēnešiem sprāgstu gaisā no sevis atkal atklāšanas...bet par to vēlāk)... Katrs cilvēciņš ar mazo nieciņu man tik daudz putekšņu ieber kabatās.
Man uz loga ir puķes. Pirms kāda laika rakstīju, ka vēlos lai cilvēki man dāvina ziedus un vuala...šokolādes, ko izdalīt pārējiem, kāds garšīgs muffins (jaunatklājums, kas būs jāaiziet jānočeko, jo tas varētu būt viens no sieviešu prieciņiem arī kādā bēdīgā dienā- tiek pievienots listei "lietas, kas man liek justies labāk"- domāju šāds saraksts jāizveido katram, jo nekad nevar zināt, kad tas var noderēt ne tikai savai iedvesmai, bet arī citiem...par to citā rakstā) un vakar mans deju biedrs man uzdāvināja pudelīti ar smilšērkšķu sīrupu. AAAA! Tā ir bomba! C vitamīnu sprādziens organismā, kas saviebj seju un tad izlīst par rikli saldumā. Piedzīvojums. Tas tik ir ko vērts. Mājās atjaucot ar ūdeni, garšo miljons reižu labāk par jebkuru limonādi (jā, piedod ,ledus tēja, labāk arī par tevi).
Domājot par mazajām kakiņām kas nokaisītas pa manu ceļu, vakar gāju pa ielu un dzeltenajiem svākiem plandot skrēju no skolas uz mājām, lai pēc tam paspētu uz tikšanos. Lietussarga kāts brīžiem ievējo man sāpīgi degunā un liek turēt to ar lielāku spēku. Tad blakus braucošā mašīna nobrauc man tuvu klāt un mierā gulošā peķļe momentā paceļas pusotra metra augstumā un kā cunami man uzšļācas uz gaišajiem svārkiem, krāsaino mētelīti un pat uz sejas. Brillēm būtu vajadzīgi logu tīrītāji vairāk nekā jebkad. Pat mati bija peļķūdens iesvētīti. Pāris sekundes tas rada šoku, tad dusmas, jo gribās sviest lietussargu autombīļa logā, lai tas redz, ko izdarījis, un tad es par to pasmaidu. Ja es tiktu apšļakstīta ejot no mājām, škrobe būtu daudz lielāka, tā, ka ja man dzīvē būtu jāizvēlās, kad dabūt auksta netīra ūdens šalti sejā, es droši vien izvēlētos tieši to brīdi, kad tas notika.
Nākamā gudrā atziņa, ko izlasīju vakar bija- kļūdies ātrāk, jo tā tev ātrāk veiksies. Kļūdieties pēc iespējas ātrāk, tā var ātrāk sasniegt jebkuru mērķi. Veiksmīgie cilvēki ir kļūdījušies daudz vairāk reižu nekā neveiksmīgie, tādēļ ir pēdējais laiks sākt to darīt. Pārejot uz kļūdu tēmu plašākā kontekstā, man prieks, ka esmu kļūdījusies un izdarījusi to gana ātri. Man vēl ir tik daudz laika, kad mācīties...
Citubrīd domājot par cilvēkiem ar kuriem saskaramies, jūtu cik liels spogulis tie ir man. Es esmu ar cilvēkiem, kas ir līdzīgi man. Un nav ko tur sevi izprast daudz un meklēt vairāk (lai gan to nekad neapnīk darīt) , jāpaceļ acis uz līdzcilvēkiem. No tā izrietēja atziņa, ka mums tuvākais cilvēks būs tāds, kādu vēlamies, tikai tad, kad paši būsim par tādiem kļuvuši.
-> Kad es būšu sapņu sieviete pati sev tad arī cilvēks man blakus uzbursies tāds, kurš šai sapņu sievietei ir vislieliskākais. Tā tas notiek. Tā ka vēl daudz ko mācīties un jo lielāks prieks to darīt ar apziņu, ka tas liek augt. Ar mani tas notiek. Es ceru, ka arī jūs kļūdāties...daudz.
Video pievienotais šoreiz par Dainas tēmu, lai visām latvju Dainām prieks, jo nav tā, ka neviens nespēj citru pasaulē to izrunāt...spēj, spēj arī izdziedāt, izkliegt, izemocionēt un izteikt ar kaisli. Ikviens no mums ir pelnījis, ka pret mums tā izturas. Paldies, Luis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru