Me llamo Letonia*

*mani sauc Latvija

Vēl viena darba nedēļa gandrīz cauri un atnākusi no baltestundas kādu brīdi pasēdēju pretī mājas durvīm uz soliņa. Pieļauju, ka LV ir grūti iedomāties iemeslu tāpat vien pasēdēt ārā uz soliņa, jo ir -20 grādi, taču arī seit tik silts nemaz nav. Ir tas pats tikai bez nulles un visi jūk prātā no aukstuma. Ziņās to vien stāsta, kā cilvēki šeit cīnās un izdzīvo šajā pārdabiskajā gadalaikā un neviens neiesāk sarunu nepateicis, cik viņam ir auksti.
-2 tā ir katastrofa. Tā gan ir visas nācijas problēma, ka nav iemācījušies elementāras siltināšanas iekārtas mājam, kas taisītas gandrīz no kartona un lai pa spraugām nepūstu vējš tiek norullēti slēģi nevis, piemēram, iepūsts Makrofex. Cilvēki velk milzīgas adītas jakas pāri džemperiem un brīnās, kā var būt tāds maniem vārdiem sakot "stindzis". Bet nē..šeit stindža nav, te papūš vējiņš un silda saulīte, tādēļ laiks, kā vēlā rudenī...



01.02.12.



Bet es paliku pie tā, ka sēdēju uz soliņa un pievēru acis, lai saule apspīdētu plakstiņus. Nodomāju, ka ja kokam būtu lapas, saule netiktu man klāt tik spoži. Nodomāju par to, ka ar progresiju domāju pozitīvi. Agrāk tā nebija. Nezinu, kad tas sākās. Par putekšņu garstāvokli jau daudzi zina (tas ir stāvoklis, kad šķiet lidinies mazliet virs zemes, dzīvē viss ir pilns viegluma un gaišuma un pozitīvās enerģijas ir tik daudz, ka vēlies ar to birdināties apkārt un dalīt citiem. Raksta beigās pievienoju tekstu, kas izskaidro arī zinātniski, kas tie ir un kā iedarbojas uz cilvēku. Manā dzīvesveidā putekšņi ir kā metefora optimismam un domām ar plus zīmi. Ja rakstā vārda "putekšņi" vietā lasīsiet "labās domas" jums būs manas filozofijas definīcija).

Ja manas idejas ir vēl par poētisku, tad kāds putniņš man pačukstēja par šo te.  Tiem, kam šis vīrs runā par ātru, varu pateikt, ka galvenā doma ir par to, kā katram no mums nevis mainīt realitāti, kurā dzīvojam, bet gan kā mainīt "lēcu" caur kuru skatamies uz realitāti.
(Hei, varbūt mana pozitīvā doma sākās, kad man ārste konstatēja sliktu redzi un es nopirku lēcas? Labi es ākstos, gan jau, ka tam nav nozīmes hihihi) .
Un turpinot domu, ka, nevis nospraust laimi kā mērķi, un savu realitāti kā līdzekli, kā to sasniegt, jo tikko mēs saniedzam vienu mērķi savā pasaulītē mēs nospraužam nākamo un tā arī nekad līdz galam laimi nesasniedzam, tā vietā mēs varam apmainīt tos vietām un laimi izvirzīt kā līdzekli savas pasaulītes mērķu sasniegšanai. Vīriņš prezentācijā teica, ka ar to aug arī sasniegšanas potenciāls un, lai cik dīvaini tas neliktos, es viņam ticu.

Parastais modelis

Cilvēks + mērķis = laime

Putekšņu modelis

Cilvēks + laime = mērķis :)

02.02.12

Pievienoju šīs teorijas savai dzīvei. Tātad mēs kaut ko mākam, piemēram, uzcept olu. Mēs varam to darīt visu mūžu, vai arī mācīties kaut ko jaunu. Brīdī, kad mēs mācāmies olu uzvārīt, sākumā, šā vai tā mums tas visdrīzāk nesanāks. Prakse dara meistaru. Atšķirība ir tajā brīdī, ko mēs darām/domājam, kad mums olu uzvārīt nesanāk. Ja mēs iemācāmies ar šo brīdi samierināties, to izbaudīt un, ja mums šī sajūta pat iepatīkas, tad varam mainīt lietas tiklīdz tās esam apguvuši, mācoties kaut ko jaunu, jo vienmēr būs kaut kas, ko mēs vēl nemākam. Dzīve uzreiz kļūst interesantāka!

Uf, kāda teorētiķe būšu kļuvusi. Protams, ka man nesanāk baletstundās tas ko un kā pasniedzējs prasa, bet šodien pat viņš pa vienai lika turēt kāju ar roku, tad atlaist un turēt...ikviens var iedomāties, cik tas ir grūti un pašcieņa sarūk kad redzi jaunās talantīgās meitenītes sev apkārt, bet Hosē man šodien teica tā- "es tev garantēju, ka to kāju līdz maijam tu vārēsi nuturēt pie auss". Tā nu saprotu, ka kaut kādam slieksnim jau esmu pāri, ka grūtākais sākums ir aiz muguras. Esmu iekšā tajā mutulī un man atliek tikai izbaudīt visu kā sunim vārtoties pa peļķēm...mmm

Jau minēju, ka šeit mani vairs nesauc vārdā, bet gan pēc piederības. Un šķiet, ka man tas pat sāk patikt. Sešpadsmitajā gadsimtā te dzīvoja kāds Domeniks Teotokupuls un ticu, ka neviens par tādu nav dzirdējis, taču visi viņu pazina kā El Greko un bija viens no slavenākajiem gleznotājiem un spēcīgi ietekmēja 20. gs mākslu. (pusmūžā pārcēlies uz Toledo pilsētu, kur visaktīvāk strādājis un arī nolicis karoti) Viņa vārds nozīmē "grieķis". Tā nu es nodomāju, ja jau visi mani pasniedzēji tā mani redz, tad kādēļ lai es sevi tā nepozicionētu.

Besos, me llamo Letonia... plus novēlu jebkuram sajust putekšņus sevī!

03.02.12.

 p.s.

Teksts no http://medusbite.times.lv/puteksni.html

Kas ir ziedputekšņi?  

Putekšņi ir augu ziedu vīrišķā daļa, ko ievāc bites un izmanto kā olbaltumbarību. Cilvēka acij saskatāmākie ir kārklu dzeltenie pūpoli, kas noklāti ar dzeltenajām putekšnīcām, labi redzams ir atklāto ziedu - ābeļu, liepu, tulpju - putekšnīcu gredzenveida izvietojums, bet nepamanāmas slēgtajos ziedos -āboliņos, akācijās - ieslēgtās putekšnīcas. Ziedputekšņus bite vāc saulainā, siltā laikā dienas pirmajā pusē no visdažādākajiem dabā ziedošiem augiem un no lauksaimniecības kultūraugiem. Ziedputekšņu krāsa, forma, garša, lielums katram augam ir savs. Pēc šīm pazīmēm var pateikt, no kādiem augiem ziedputekšņi ir savākti. Piemēram, apaļi tie ir baltajam āboliņam, ovāli - griķiem un burkāniem, trīsstūraini - liepām un avenēm, daudzstūraini - pienenēm. Putekšņu un arī bišu ievākto ziedputekšņu (attiecīgās auga daļas botāniski pareizi saukt par putekšņiem, toties bišu ievākto produkciju pieņemts dēvēt par ziedputekšņiem - būtisku atšķirību šeit nav) nastiņu krāsa atkarīga no augu sugas un var būt no krēmkrāsas līdz pat melnai:

Ziedputekšņu iedarbība uz cilvēka organismu  

Ziedputekšņi aktivizē cilvēka organisma aizsargspējas, pastiprina tā reaģēšanas spējas pret nelabvēlīgu apstākļu iedarbību, aktivizē leikocītus cīņai pret svešķermeņiem asinīs, ir ar izteiktām reģenerējošām spējām organisma audu bojājumu gadījumos, tie paātrina aknu fermentu atjaunošanos, līdz ar to uzlabojot kuņģa un zarnu darbību, normalizē hemoglobīna līmeni, pozitīvi iedarbojas uz asinsriti, paaugstina cilvēka fizisko izturību lielu garīgo un fizisko slodžu laikā....(turpinājums mājaslapā, bet doma skaidra, ne?)