Trilinguālā persekūcija,eksekūcija un visbeidzot arī konsekūcija*

*Trīsvalodīga vajāšana, nogalēšana (domāta mana nobeigšanās) un visbeidzot arī iegūšana

Sākušās sūrās mācību dienas un jo dienas, jo vairāk es apgūstu un iedziļinos tēmās, par kurām esmu dzirdējusi, tikai virspusēji. Tā nu viens no cilvēkiem, kurš man bija pēc vārda dzirdēts, bija Max Weber. Ja, kāds jautā- jā, jā zinu par ko tu runā-, bet ja man jāpasaka, kas tieši viņš bija un kādēļ ir tik foršs čalis, atbilde rokā uzreiz viss neķeras...Kā jau moderns cilvēks, ierakstu google. Ceru atrast kādu pavedienu un atrodu", ka viņš teicis šo:

"Methodological antipositivism
Sociology as an non-empiricist field which must study social action through interpretive means based upon understanding the meanings and purposes that individuals attach to their own actions" /citāds no wikipēdijas/

Metodoloģiskais antipozitīvisms
Socioloģija kā neempīriska sfēra kurai būtu jāpēta sociālās darbības caur interpretu nozīmēm, kas balstās uz mērķu un nozīmju izpratni, kuras indivīdi pievieno savām darbībām
 /mans mēģinājums tulkot/

Gribot negribot manī radās pamatots jautājums, kas ir sekojošs:
KO PIE JODA TAS NOZĪMĒ???

Bet mieru, mieru...
Lai izskaidrotu savu interesi - vienā no maniem mīļākajiem priekšmetiem, viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem bija uzdevis mājas darbu, kurā jāizlasa 50 lapas un jāizveido shēma. Pirms tam šādu metodoloģiju, nebiju dzirdējusi, taču patiesībā, ja kāds strādās par pasniedzēju un būs nepieciešams, ka studenti izprot lielus teksta apjomus, tad izveidot idejisku shēmu, ir diezgan praktisks variants- studentam jādara daudz, un viņš ir spiests izprast lasīto un pasniedzējam nav jāpieliek lielas pūles, lai pārbaudītu vai students ir sapratis vielu.

31.01.12.

Domāju, ka man ar mājasdarbu problēmas nebūs, taču es maldījos. Labi, ka sāku darbu laikus, jo beigās nosēdēju trīs dienas pēc kārtas bibliotēkā (un ne tikai tādēļ, ka tur ir silts) un darbu līdz galam izdarīju pēdējās minūtēs pirms nodošanas. Teksts bija aptuveni augstāk minētā piemēra stilā. Tu visus vārdus saproti, jo visās trijās valodās viņi ir vienādi, taču domu un galvenais jau jēgu neredzi nekādu. Ja ir iespējams, kur iespraust svešvārdu- tas būs izdarīts. Piemēram, teikt nevis uz pieredzi pamatots, bet empīrisks, nevis vienāds, bet ekvivalents, nevis pārmaiņas, bet transformācijas un es tā varētu turpināt. Nāca klāt arī jauni vārdiņi, kurus var izmantot, kādā elitārā sarunā, tā, lai neviens no sarunu biedriem nesaprastu par ko jūs runājat:
Leģitimācija- varas atzīšana sabiedrībā
Sekularizācija- baznīcas īpašumu pārvēršana laicīgā īpašumā
Persekūcija un konsekūcija- vajāšana un iegūšana

...ar to es tikai gribēju teikt, ka cilvēki pārspīlē sarežģījot lietas. Esmu to teikusi vienmēr, bet pirms manis vēl Konfūcijs (viens čalis no austrumiem, par kuru arī der painteresēties)

Bet pietiks par tik sarežģītām tēmām.

Man ir 3 svarīgi jaunumi, ko paziņot, par kuriem pati esmu satraukta, līdz mielēm, ja tā var teikt.
Viens no svarīgākajiem...es es nemaz nevaru noturēties to neuzrakstījusi, jo mani tas tik ļoti sajūsmina...
ai...man istabā ir jauns draudziņš!!! Viņš ir balts un ļoti draudzīgs. Viņam patīk ja viņam pieskaras, bet vēl labāk, ja vienkārši mazliet atstatus noliek pēdiņas, tad pietiek vien pasveicināt vienu no viņa apaļajām rociņām, pagriežot uz vienu pusi un viņš savu sajūsmu parāda ar orandžu (iedomājaties oradžu!) lampiņu un sāk pūst siltu gaisu virsū!

Iespējams daudzi pēc šī pārstās lasīt manas filozofiskās vārsmas, taču šis manā dzīvē ir liels solis- esmu nopirkusi elektrisko sildītāju. Mazais pūtējs strādā uz pilnu klapi un dara mani patiesi apmierinātu (norāde, ka sievietēm ļoti patīk siltums). Tā nu nespēju nedalīties savā bērnišķigajā priekā. Jo neviens kātīgs cilvēks nedrīkst aizmirst par savu iekšējo bērnu un nedrīkst to noliegt, un tādēļ ir jāļauj sev priecāties par vienkāršajiem dzīves priekiem, kaut vai tās būtu tikai mīkstas čības, smaržīgas ziepes vai tosteris. Galu galā visa filozofija balstās uz spēju brīnīties.


Nākamais jaunums būs mazliet nopietnāks un par to esmu domājusi mazliet vairāk. Uzlieku sev nopietnu sejiņu un brilles, lai tikai izskatītos gudrāka, kas ir pilnīgas muļķības. Tā nu turpinu savu filmu apskatu.
 Un šoreiz tā ir The Jacket . Es biju to redzējusi, jau diezgan pasen, tādēļ nolēmu noskatīties vēlreiz. Lielākoties nav pat svarīgi par ko ir filma, bet kādu iespaidu tā uz tevi atstāj. Tā es varu minēt daudzas filmas, grāmatas , mākslas darbus, kurus zinu, ka esmu baudījusi, bet neatceros detalizēti to saturu, tikai sajūtu, kā tie lika man justies. Un šoreiz šī filma man ļāva padomāt par lietām, par kurām biju piemirsusi. Kaut kādi sīkumi, kas ir galīgi nesvarīgi, man traucē dzīvot un es nespēju līdz galam izbaudīt lietas, kas man patiešām ir svarīgas...Un tad es sev jautāju,-vai tas ir tas, ko tu šobrīd tiešām vēlies darīt?- Jo lieta, ka šis brīdis jau tev vairs nebūs. Jā varbūt būs citi, bet svarīgi ir, ko tu dari tieši ar šo brīdi, kas ir tas, kas tev liek dzīvot? Iespējams es reaģēju pārspīlēti, jo esmu tur, kur esmu un kā esmu, bet pati filma mani iespaidoja. Vēlreiz. Nav labi stāstīt filmas beigas, taču jautājums paliek kaut kur gaisā: How much time do we have? /Cik daudz laika mums ir?/

Jaunums numur 3. ir, ka tiek kārtīgi pildīts vēlviens no maniem saraksta punktiem, kas skan šādi :

Runāt ar pasniedzējiem (mācīties pēc iespējas vairāk)



Sākumā man šis punkts likās pārāk vispārīgs un es nebiju pārliecināta, vai spēšu noteikt, kad tas tiek izpildīts, bet pēc šodienas varu teikt, ka otrdienas ir manas laimīgās dienas (rīt teikšu, ka trešdienas hihihi) vai arī vienkārši, ka šodien bija lieliska diena.

Tā nu mans mīļotais pasniedzējs Patxi (šķaudiens :) ) lekcijā man un itāļu biedriem piedāvāja, viņa vārdiem "negodīgu darījumu". Biju jau gatava, ka tūlīt sāksies kaut kādas atlaides, jo esam ārzemnieki ( un kā jau minēju teksts bija tiešām pagrūts), taču gluži otrādi. Viņš piedāvāja reizi nedēļā ar mums pavadīt spāņu valodas stundu, lai uzlabotu mūsu prasmi lietot pareizi valodu. Tas nozīmē, ka mums būs gandrīz vai privātstunda ar vienu no inteleģentākajiem cilvēkiem, ko esmu šeit satikusi. Nākamais būs vēl, ka scenāriju pasniedzējs iedzers ar mani tēju un stāstīs par literatūras klasikas pielietojumu mūsdienu skatītājam. Taču es ticu sapņiem. :)



29.01.12.



 Pēc lekcijām ignorējot burkšķošo vēderu es stāvēju ar roku aizsegusi seju no saules un aptuveni stundu pļāpāju ar Patxi par kreativitāti, valodu lietojumu, dzimumu vienlīdzību, to kā jaunieši pieņem no iepriekšējām paaudzēm pastāvošas normas neaizdomājoties par to ētiku, par to, kā darīt vairākas lietas vienlaicīgi un par vēl viskaut ko kas vien ienāk prātā... Tā nu es pavadīju brīdišķīgu pēcpusdienu.

Vēl kāda lieta, kas nav īsti jaunums, ka esot Madrides centrā (piebildīšu, ka tā ir 3. lielākā pilsēta Eiropā un ir virs 3 miljoniem iedzīvotāju) es satiku savus kursabiedrus , kuri dzīvo Fuenlabradā (rajonā, kur dzīvoju es un  kurš ir tālu no centra) un izdarīju to atkal. Jo tieši ar šiem pašiem biju nejauši saskrējusies nedēļu iepriekš uz ielas.



Tā nun lai neviens man nestāsta, ka dzīve nav pilna nejaušību, gadījumu un sakritību. Varbūt tas ir liktenis. Bet varbūt šī vienkārši bija viena brīnišķīga diena. Novēlu, lai tāda tā būtu arī jums! Neaizmirstot brīnīties un sajust lietas sev apkārt ar savu apaļo rociņu sveicienus sūta arī mans sildošais draudziņš...



28.01.12.