Danza

Vakar un šodien biju baletā un turpināju cīnīties ar sevi un savu tizlumiņu. Bijām tikai 4 meitenes tādēļ pasniedzējs varēja pievērst mums diezgan individuālu uzmanību. Kārtīgi izstiepāmies un sapratu, ka mana vaina slēpjas kaut kur starp izvērsumu un iekšējiem muskuļiem. Nu nevaru es to kāju augšā noturēt..uf.

Tur kaut kas mistisks tajā visā ir, jo kad tu tā ilgi turi, šķiet ka nekā jau īsti nesanāk, bet tad ir viens brīdis, kad saproti, bet pag, re ku es taču varu vēl augstāk, un tad ieslēdzas kaut kādi citi muskuļi un man jau sanāca noturēt to j-no kāju tikpat augstu, kā četrpadsmitgadīgajām meitenītēm man blakus. Nekas...mans pasniedzējs esot sācis dejot baletu 22 gados un esot iestājies kā labākais savā kursā. Vecumam nav nozīmes, galvenais ir gribasspēks. Ūu...un tuvākie zina, ka man tāds ir.

Bet ja kādam tāds nav, tad lieliski noder tādas iedvesmojošas filmas kā "Billy Eliot" (2000). Pat ja esiet redzējuši, iesaku noskatīties vēlreiz. Universitātē man stāstīja par filmas saturu un es pēkšņi sapratu, ka filma taču nav par dejošanu...
(nu labi to pateica mans pasniedzējs, bet, ja man būtu brīdis laika, es arī to būtu sapatuisi hihihi)
 Un galvenais varonis nemaz nav Billijs, bet gan viņa tēvs! Kas to būtu domājis, nosaukt filmu otrā svarīgākā personāža vārdā...nu labi, pietiks manas sajūsmas.

Filma ir par cīņu, par to, ka mirušā pilsētelē, cilvēki vairs neredz kā dēļ viņi cīnās. Un tad atnāk Billijs un saka,

're ši tā te es redzu dzīvei jēgu un es bez tā nevaru- sitiet mani nost, bet man ir dzīves aicinājums un tikai tā es spēju būt laimīgs.'

...nu un kad viens cilvēks ir tik ļoti pārliecināts par sevi, tad jau visa pasaule...(kā tur bija tajā banālajā Koelju grāmatā?) ..sadodas rokās? Nu jā, var teikt arī tā.
Gribasspēks.

Turpinot par dejošanu. Pasniedzējs (Hosē- kāds pārsteigums) stāstīja arī par dejotājiem, kas veidojuši baleta vēsturi un dažādus baleta stilus. Es, piemēram, nezināju, ka baletam tādi ir. Man šķita, balets ir balets- punkts un amen. Izstiepti ceļi, gara plecu līnija un iesprausts miets paši zināt kur...Ne kā!

Tas, ko šķiet LV vislabāk zina ir krievu skola un balstīta uz ļoti striktu disciplīnu (negribu iedziļināties kādēļ, bet prātā nāk politika). Taču Amerikā redz bija citādāk. Tā nu mans, ne tik vecais pasniedzējs, mums mācīja to, kā kādreiz dejoja George Balanchine (1904-1983), kurš ir viens no 20. gs slavenākajiem horeogrāfiem un līdzdibināja Ņujorkas baletu. Vua! Un vairs nav stīvuma, kuru nesapratu baletā, bet gan attieksme, mazliet agresīvākas kustības,  lielāka ekspresija ar ķermeni caur kustību (lai gan sejā mironis paliek, bet nu to tur es varēšu labot ar savu interpretāciju..hihihi)...

Mmmm...

Tā nu esmu atklājusi vēl vienu pasauli sev.

27.01.12.