Kultūrbums

25.01.12.

Un tā katra nākamā diena ir arvien labāka, gaišāka, pamācošāka un pieved mani soli tuvāk tam, lai kļūtu par savās domās iedomātu ideālu (kāds mums katram ir). Iespējams tas ir saistīts ar to, ka ir sācies jauns gads. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu jaunā vietā un jau esmu iedzīvjousies. Iespējams, jo tuvojas pavasaris (labi es zinu, ka varbūt LV tā neliekas, taču ticiet man, katra nākamā diena ir arvien garāka). Bet varbūt vienkārši tādēļ, ka es tā vēlos justies. Pastāvu uz to, ka katram no mums ir izvēle kā justies un es izvēlos domāt gaiši.

Un pieminot gaišu domāšanu...

Turpinu skatīties filmas un vienā brīdī man bija samulsums. Man juka "La dolce vita" un "La vita e bella". Abas itāļu, abas klasikas (viena vairāk kā otra) un abas ir jāredz, lai saprastu atšķirību. Tā nu es nolēmu savu neizpratni atrisināt noliekot blakus. Lai arī nosaukumi ir tik līdzigi , ka varētu šķist, ka tā ir viena un tā pati filma, ir gluži otrādi. Ir grūti atrast jebkādas līdzības.
"La dolce vita" (1960) jeb Saldā dzīve ir Frederiko Fellini režisēts stāsts par žurnālistu Romā, kurš mētājoties pa dzīves kaislībām meklē dzīvei piepildījumu, jūgu un mīlestību. Darbība notiek pēckara Itālijā un spēcīgi parāda tā laika kultūru un cilvēku domāšanu. Tā ir melnbalta un iespaidojusies no itāļu neoreālisma, kas bija populārs 10 gadus pirms šīs filmas. Jāsaka, ka laiku starpība no uzņemšanas un filmas darbības, salīdzinot ar otru filmu ir maza. Nu un, protams, ka tā ir citēta visos iespējamos veidos...
"La vita e bella" (1997) jeb Dzīve ir skaista, savukārt ir Roberto Benini darbs. Itāļu ebrejs, kurš izmanto savu iztēli, lai padarītu dzīvi skaistu un vieglu savai ģimenei, kas nonākusi koncentrācijas nometnē. Darbība notiek pirmskara Itālijā un kara laikā (tātad mazliet pirms iepriekšējās filmas) , taču patiesībā jau filma nav par to...Bet gan kā izdzīvot katru dzīves mirkli un ieraudzīt to, cik tas ir īpašs.

Filmas ir tik ļoti kontrastainas savā izskatā un domā, ka man pašai jābrīnās kā ko tādu es drīkstu sajaukt.
Viena kopīga lieta gan šīm filmām ir. Tās abas ir ļoti tuvu autorkino. Tie ir ļoti personiski katra autora pādzīvojumi un iekšējā uztvere. Piezīmējot, ka Benini filmā ir režisors, scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs un viņa sieva- sieva arī filmā, kas šo darbu pdara par vēl jo īpašāku pārdzīvojumu.

Es pat nezinu vai iesaku viņas skatīties vienu pēc otras, jo var veidoties mazliet kultūršoks, bet es gan zinu, ka, lai kuru no tām kāds apskatītu, tā ir jūtama vērtība.

Un tā nu esmu izaugusi par pāris filmām pieredzējušāka un tas nebūt nav viss.



24.01.12.

 Izlasīju grāmatu un pārtulkoju citātu,  kas man šķita nozīmīgs...

"Nomirstot, visiem pasaulē vajadzētu atstāt kaut ko aiz sevis- teica mans vectēvs.- Dēlu, grāmatu, gleznu,

māju, uzbūvētu sienu vai zābaku pāri. Vai iekoptu dārzu. Kaut ko, ko tava roka skars īpašā veidā, veidā, ka tavai dvēselei ir kurp iet, kad tu nomirsti, un kad cilvēki skatās un šo koku, vai ziedu, kuru tu iestādīji, tu būsi tur. Nav svarīgi, ko tu dari - viņš teica -, kamēr vien tu maini kaut ko tajā kāds tas bijis pirms pieskaršanās, pārveidojot to par tādu kāds esi tu pēctam kad atrauj no tā savas rokas. Atšķirība starp vīru, kurš pļauj zālāju un patiesu dārznieku ir pieskārienā. Zālāja pļāvējs tikpat labi varēja tur arī nebūt, taču patiess dārznieks tur paliks mūžīgi."

/"541 grāds pēc Fārenheita" Ray Bradbury/

26.01.12.

Es zinu, ka dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek (un katra diena ir tam pierādījums), taču katru reizi, kad  man atkal degunā iebāž nepārprotamu sagadīšanos, es nevaru vien nopriecāties, cik dzīve ir skaista. Tā nu blakus tam, ka lasot grāmatu es domāju par to, ka katram ir jādara to, ko viņš patiesi vēlas, šodien lekcijā pie mana iemīļotā pasniedzēja nav trīsreiz jāmin patr ko mēs runājām. Par to, ka daudzi nedara to, ka ir viņu dzīves aicinājums un ka viņiem tāda nav. Lekcijā tas protams bija izrietējis no Max un Weber teorijām par sabiedrību kā ekonomisku sistēmu un ka produktivitāte ir atkarīga no strādnieku vēlmes strādāt. Tā nu nonācām pie tā, ka mūsdienu sabiedrībā lielāka daļa strādā dēļ atalgojuma nevis aicinājuma...problēma vienīgi, ka daudzi nav ieinteresēti, lai cilvēki domātu ar savu galvu, jo tā katrs no indivīdiem ir grūtāk kontrolējams un mēs ar pasniedzēju būtu turpinājuši diskutēt, ja vien lekcijas laiks nebūtu ieroōbežots.

Ejot arā no lekciju telpas un runājot ar kursa biedru par dzīves aicinājumu, pār mani nolija atklāsme- esmu tik laimīgs cilvēks.

Es taču izdzīvoju savu sapni, es taču esmu spējīga buldurēt viņu valodā par globālām socioloģijas problēmam un man apkārt ir tik daudz spēcīgi un daudz-domājoši cilvēki no kuriem mācīties. Kā man ir paveicies ar manu dzīvi.

Vēl pirms pāris dienām es iedomājos kādu lietu, ko vēlos un čik či rik tā pie manis atnāca pati. All dreams come true. Labāk sāciet noticēt tam.

Biju vakarā uz koncertu, kur spēlēja četri saksafonisti. Katrs pārstāvot savu stilu- klasiskā mūzika, tradicionālā spāņu mūzika, laikmetīgā un džezs. Ideāls vakars. Jutu, ka man tiek pabarota dvēselīte. Nemitīgi smaidīju no prieka un sajūsmas. Atnākot mājās esmu pilnīgi pārņemta ar spāņu tradicionālo mūziku.

P.S.

Un tad vēl par dejošanu... Domāju doties uz šo te ja finanses atļaus, taču es padzirdēju, ka maijā viņi būs arī Rīgā, tā, ka nav nemaz jādodās plašajā pasaulē, lai baudītu ko varens skaistu- varenskaistais pats atnāk pie tevis, kad vien esi gatavs to ieraudzīt...

P.P.S. Baigi daudz video šoreiz kaut kā pārmērīgi pamācīgi šoreiz sanāca, nu neko...citreiz būs citādi.