Sarakstu sarakstus caur savu saraksti jums

Ir gandrīz pagājusi vēl viena nedēļa un nemaz nemanu kā laiks skrien. Vienu dienu attapos, ka tūlīt jau braukšu mājās :) Nu labi tik traki jau nav, bet zinu, ka šis laiks paskries vēja spārniem.

Viens no maniem lielākajiem priekiem pēdējā laikā ir bibliotēku atrašana. Nesaprotu, kādēļ neizdarīju to jau uzreiz. Scenāriju rakstīšanas pasniedzējs salicis veselu sarakstu ar grāmatām, kas pakāpeniski ir jāizlasa un domāju, ka tas kādam varētu būt sākums grāmatām "must read before die" (jāizlasa pirms atstiep pekas).

1. Ray Bradbury "451 grāds pēc Fārengheita" (1935)
 /Fahrenheit 451/

2. J.D. Salinger "Uz kraujas rudzu laukā" (1951)
 /Catcher in the rye/

3.Robert Luis Stevenson "Bagātību sala" (1883)
 /Treasure island/

4.Roberto Cortoneo "---" (1998)
 /Si una mañana de verano un niño"/

5.William Shakespeare "Makbets" (1603/1607)
 /Macbeth/

6.Svētā Lukas evanģēlijs

7. Sophocles "Valdnieks Oidips" (429.-425.g. p.m.ē.)
 /Oedipus the King/

8.Pedro Calderon de la Barca "Dzīve ir sapnis" (1635)
 /La vida es sueño/

9. T.S. Eliot "Alfrēda Prufroka mīlas dziesmas" (1915)
 /The Love Song of John Alfred Prufrock/

Un ja tā labi padomā tad gandrīz visas ir vairāk vai mazāk dzirdētas, ne? Selindžeru esmu izlasījusi un tagad esmu ķērusies Bradberijam. Jāsaka, ka esmu sajūsmā. Es brīnos kā agrāk par viņu nebiju dzirdējusi un kādēļ tas vēl nav manā grāmatu plauktā (jāatcerās pēc atgriešanās noteikti iegādāties un izlasīt, ja ne latviski tad vismaz orģinālvalodā). Kauns, bet Stīvensonu neesmu lasījusi bērnībā, bet kaut kas man nāk atmiņā no Blaitones, kas varētu būt kaut kas līdzīgs. Nu jā un tad ir pāris grāmatas, kuras ir spāniski un diez vai kādreiz tiks latviskotas. Iedomājos, ka varbūt to varētu izdarīt es, taču tā kā vēl neesmu izlasījusi, nezinu, kas lācītim vēderā un neko nevaru galvot. Vien to, ka pēc anotācijām un pārējām grāmatām spriežot tās ir vairāk nekā vērtas, lai liktu kādā nozīmīgā sarakstā savā dzīvē (4. un 8.). Bet pagaidām es vēl neņēmos tulkot cetrutās grāmatas nosaukumu, bet ja mani piespiestu, tas izklausītos kaut kas pēc..."Ja kādu vasaras rītu kāds bērns". Nelasot- nesapratīsi. Nu un evanģēlijs un Sofokls ir bāzes no kā vispār sākas literatūra tā, ka, ja ir vēlme sākt no pašiem sākumiem, aidā...pat ja neesi kristietis, ir lietas, kuras ir labāk zināt (būt informētam ) nekā nezināt, jo īpaši Eiropā dzīvojot.

Taču svarīgi saprast, ka tas ir tikai sākums. Šīs grāmatas neesmu izvēlējusies es (manā būtu vairāk romantikas un filozofijas), taču uzskatu to par ļoti labu pamatu sarakstam.




16.01.12.


Tā nu pēc divām dienām mākoņu un smidzekļa ticiet vai nē, bet atkal parādījās saule. Un ne miņas no blakus esošā skata. Bet vienā no šādām dienām es devos bibliotēku meklējumos un atradu veselas divas. Tuvākā ir mājīga vieta, kur kartiņas raksta ar roku un ir jauki vienkārši paklausīties starp grāmatām un milzīgajām pasaulēm, ko tās ietver, kā lietus sitās pret stikla jumtu.

Otra, kura atrodas kādu 20 min gājienā ir daudz smalkāka. Tajā gan arī ir vairāk grāmatu, taču aī vairāk cilvēku, vairāk vienas un vairāk šmencīguma (ja jūs saprotat, ko es ar to domāju). Viss jauns, moderns, minimālisma stilā, gaišs, taču ne miņas no personības vai mājīguma, kas tik ļoti iet kopā ar grāmatām. Studentu bari te nāk ar saviem datoriem, lai gan ir pieejami arī stacionārie un ieurbušies mācībās, bibliotekāres vairākas jaunas sievietes uzvedas kā slimnīcā un runā ar mani kā ar pacienti vai kādu, kas atnākusi apciemot kādu citu uz nāves gultas. Grāmatas reizēm ir dzīvākas nekā cilvēki; tās noteikti dzīvo ilgāk. Un kā mans pasniedzējs man iemācīja, ka Matriksā ir doma no tā, par ko ir Kalderona grāmata , ka dzīve ir tā, kuru mēs sapņojam. Un par to ir arī pirms gada iznākusī Nolena filma "Pirmsākums" /Inception/ un arī Kamerona "Avatars" /Avatar/. Tā, ka vēlme par citu realitāti ir diezgan populāra mūsdienās. Taču ideja nebūt nav nekāda jaunā. Lasot Fārenhetu domāju par realitāti, kuru autors uzbur un ideju, ka bez grāmatām cilvēka prāts notrulinās, viņš vairs nedomā un spēj būt laimīgs.

19.01.12.

Taču vai patiesi? jau agrāk man ir licies, ka jo stulbāks cilvēks, jo laimīgāks. Nezinu vai jums kādreiz ir ienācis prātā mazliet apskaust garīgi slimos, jo viņu apziņa nesniedzas līdz lietām, kas mums traucē izbaudīt dzīvi. Nu man ir. Lai gan saprotu, ka tas neliecina par manu veselo saprātu un šķiet savādi, bet ir jāspēj aizmirst, ko par to domā sabiedrība un cilvēki, kuri gaida no tevis darbu, ģimeni un klusu līdzāspastāvēšanu. Ir brīži, kad jāaizmirst par veselo saprātu un bailēm, šķēršļiem un aizspriedumiem, kas attur no būšanas laimīgam. Un tā ja man būtu pieeja katram no visu cilvēku sarakstiem es tajā ierakstītu vismaz vienu obligātu punktu- vienreiz dienā pasmaidīt. Pagaršot kā garšo lietus (citi saka, ka pēc vīna un vēl, ka rudenī lapas smaržo pēc kanēļa, un ir vērts to pābaudīt). Dziedāt kamēr ir jāgatavo ēdiens (un ticiet man tas man šodien sanāca daudz garšīgāks). un es varētu turpināt. Taču man nav pieeja citu sarakstiem. Tādēļ es šos punktus lieku savējā. Katram ir jāveido savējais, viss ir katra paša rokās.

Šķiet es jau aizeju savās galējībās, gan jau, ka jūs paši to zināt.



18.01.12.



"Grāmatas ir pacietīgākas nekā cilvēki". Tas man bija rakstīts uz kādas klades, kad biju šeit pat laimes meklējumos pirms pāris gadiem. To es patiesi mācījos un šī frāze man ļoti palīdzēja. Es guvu daudz pacietības mācību stundas un ieguvu to, ko nekur citur nespētu iegūt...Un tā pirms pāris dienām sapratu, ka vēl joprojām uz lekcijām eju ar satraukumu par nezināmo un neloģiskām bailēm par to, kas notiek. Un tā es vakarā nosēdos un sapratu, ka kaut kas ir jādara. Vai pareizāk, kaut kas nav izdarīts. Es nebiju atbildējusi pati sev uz galveno jautājumu- kādēļ es esmu šeit? Kādi ir mani mērķi?

Un es izveidoju sarakstu. Daudz jau nekas nebija jādomā no jauna, tikai jāpiefiksē, kā piemēram, viens no punktiem - nofotogrāfēt katru saulrietu. Vai izlasīt 15 grāmatas (mazliet palielināju obligāto literatūras skaitu) un tā tālāk...Mani mazliet iedvesmoja Pauniņas blogs par 101 lietu 1001 dienās. Es gan pagaidām vēl tam neesmu nobiredusi, taču vairāki punkti mani ļoti iepriecināja.

 Atstājusi sarakstu uz sava stikla naktsgaldiņa, es nodzēsu gaismu un laimīga aizmigu. Es pamodos īsi pirms astoņos zvanīja modinātājs (mīlu pamosties tieši īsi pirms zvana) un sapratu, ka pirmoreizi pa ilgiem laikiem es sapņoju. Tas bija ļoti mīļš sapnis, kur esmu mājās uz pāris dienām it kā brīvdienās. Zināju, ka man jāatgriežas šeit, taču sajūta bija, ka esmu tur ar viņiem. Mamma paņēma rokās manus matus un teica, ka tie ir izauguši dikti gari, spēcīgi un veselīgi, mēs pasmējāmies, ka tie ir īsti tumši Latvijas brūnie...Es pamodos un jutos mierīga. Tā sen nebija bijis. Es vienkārši zināju, ka viss būs kārtībā.

Un ir. Es joprojām ticu, ka man palīdzēja mans saraksts. Apzināšanās, ko vēlies sasniegt ir pirmais solis uz tā piepildīšanu.

Sapņojiet.



17.01.12.