Bet par visu pēc kārtas...Tā kā visas lekcijas esmu laimīgi iepazinusi un mainīt neko pagaidām neplānoju, tad mazliet miers sirdī, ka tagad tikai jāmācās. Aptuveni mācos to pašu ko LV, tikai, ja Rīgā ir vairāk kino, teātris un māaaksla, bet šeit ir tieši televīzija. Skatamies spāņu ziņas un mācos terminus, kā sauc katru reportāžas veidu. Nākamajā lekcijā jau montēsim kaut ko paši. Pie datora vēl neesmu laista, taču zinu, ka arī tas būs piedzīvojums.
Pārsvarā lekcijas man notiek kopā ar 2.kursu, tādēļ lielu daļu zinu jau pēc sejām un pāris arī stādījās piekšā. Piemēram metāliskas intereses puisis vārdā Roberto (neparasti viegli izrunājams vārds). Taču pa vienai arī ar pirmo un trešo kursu. 3. kurss loģiski sarežģītāks, un arī lekcija visprakstiskākā. Pirmajā lekcijā pasniedzējs vienkārši pasaka, ka jāuztaisa 3 darbi grupās (video) un viens uz 2 min individuāli. Tās divas stundas man likās, ka spēšu sataustīt aortas manai pa muti ārā lecošajai sirdij. Vārdu sakot biju satraukusies, lai neteiktu vairāk. Mācos mieru. Vēl nesanāk.
Pēc lekcijas mani iedalīja grupā, un gan jau būs labi.:)
 |
| Blāķis |
Nu jā un scenāriju rakstīšanā tas, kas man jādara ir jālasa. Daudz. Man jau patīk, tikai grāmatas vispirms jādabū...un lai tās dabūtu vajag studentu apliecību bibliotēkai, un lai to dabūtu vajag ieskenētu pases bildi, un lai to izdarītu....es mēģināšu kaut ko izdomāt. Varbūt bibliotēkā varētu, bet tam vajadzēs studentu apliecību...uu un tad jau tāds apburtais loks.Hihihi...
Es ākstos, ...aiziešu pie meitenēm, kas man izprintēja blāķi ar sociālo struktūru materiāliem manam mīļākajam pasniedzējam un gan jau kko sarunāšu.
Tā nu, kad noskaņa ir radīta, jums būs vieglāk saprast, ko domāju...un paplildus tas ir tas, ko tagad pati klausos.
Ir pāris lietas, ko redzēju uz ielas.
Gaidu paziņas "Sol" laukumā, kur čum un mudž no cilvēku pūļiem, kad redzu ģimeni. Tēvs blakus sievai stumj ratiņus, taču tiem pāri pārvilkta lietus plēve. Gribu atzīmēt, ka lijis te nav kopš ierados un visdrīzāk vēl senāk. Iekšā sēž bērns, kurš skatās uz dzīvīgumu laukumā ar savām ziņkārīgajām acīm caur plastmasas plēvi. Bērns it kā tiek pasargāts un ir drošībā, taču tas lika pārdomāt, ka cilvēks dzīvo un redz ļaudis, no kuriem puse nemitīgi smēķē, caur burbuli, kurā ielikts, jo mūdienās ir jāsaudzē pat no gaisa, ko elpo...
Madirdes centrs. Ejot pa ielu ar savu dzīvokļa biedri no Čīles Kamilu, mums priekšā iet vīrietis ar milzīgu kartonu uz muguras. Uz kartona ar melnu marķieri rakstīts : "Meklēju darbu. Jebkādu. Ir vadītāja apliecība" un telefona numurs. Tā lūk cilvēks atgriežas pie visvienkāršākā veida kā sasniegt to, ko vēlas. Ej pa ielu ar milzīgu uzrakstu, ko tev vajag un kas to zina iespējams, ka tieši to tu arī dabūsi. Interesanti būtu iet pa ielu ar uzrakstu "Meklēju mieru. Ilglaicīgu. Ir vadītāja apliecība", vai arī "Meklēju laimi. Jebkādu. Ir vadītāja apliecība" taču nezinu, vai tas strādātu...un vai vadītāja apliecība palīdzēs to atrast, taču iespējams. Jo kā mana pieredze rāda jebkurā brīdī var notikt jebkas, kas var mainīt tavu dienu, domāšanu, nakti, plānus vai visu dzīvi.
Tā es pirms pāris naktīm uz ielas satiku Hugo, kurš pienāca klāt uz ielas, lai pajautātu, cik pulkstenis un beigās izrādījās godalgots īsfilmu režisors. Nebaidieties uz ielas es nebiju viena un patiesībā biju plānojusi pēc iespējas ātrāk tikt mājās, bet, kad viņš ar draugu aicināja pāris stundas kopā pagaidīt līdz pirmajam metro tuvējā bārā, kaut kas man iečukstēja ausī "kādēļ ne..."
Ir pāris romantiskās Dainuvijtes pārdomas.
 |
| 15.01.12. |
Pagājušajā rakstā izmuldējos par saulrietiem, vai ne? Nu tā jau ir...Vakar es ap to laiku nebiju mājās un 14. janvāra saulriets man izpalika. Es gan redzēju tās dienas gājumu un biju tuvu mēnesim, kad ap trijiem naktī pārbaudīju kāda tad īsti ir nakts autobusu prakse. Par to nav daudz komentāru. Nakts autobusu sistēma strādā ļoti labi. Mājās tiku par spīti milzīgiem apmulsumiem pieturās, kur jāpārzēžas un priekiem par savas elpas vērošanu naksnīgajās laternās, ko izraisīja manu 36 grādu temperatūras starpība ar gaisa 0 grādiem. Nav jābūt ģēnijam matemātikā, lai saprastu, ka bija vēsa naksniņa.
Un šodien diena ir apmākusies. Ej nu saproti, šī ir viena no 50 dienām gadā, kad tā gadās. Un tomēr, tā padomājot- loģiski, arī saulei vajag atpūsties.
Ir pāris iedvesmas augt.
Vakar, sestdienas rītā cēlos 9os, lai piedalītos baletstundā. Pasniedzējs, redzams jau ka baletdejotājs, iepazīstas ar mani, taču turpmāk sauc par jauniņo vai latvieti. Arī pēc nodarbības, viņš tikai nosaka, ka sauks mani par Diana (nesen lasītā grāmatā bija stāstīts, ka Austrālijas aborigēni dzīves laikā maina vairākus vārdus, un paši tos izvēlas atkarībā no tā, kas viņi ir un kas vislabāk viņus raksturo. Tā nu arī es esmu domājusi, ka iespējams šis man ir periods, ka šeit man ir cits vārds. Galu galā arī pati taču esmu cita).Skatos, ka visām čībiņas, bet es slīdu ar savām zeķītēm, visām pielaizīti mati, bet man no čolkas spraucās ārā mati...taču visvairāk jau tas, ka kombinācijas ir sarežģītas, ātras un es netieku līdzi.
Meitenes neceļ augstu kājas, taču visu izpilda tīri un ...nu jā detaļās neieslīgšu.
Tas bija piedzīvojums. Es jutos dzīva un redzēju, ka arī es tā varēšu, manī pamodās azarts būt labākai un pierādīt sev, ka varu labāk, nekā tagad. Pēc nodarbības pasniedzējs pateica kļūdas, pie kā man īpaši jāstrādā un es kā mazais ezītis centīgs aizgāju mājās.
Viens no galvenajiem darbiem ar jau pieminēto Kamilu bija centrā atrast veikalu, kurā pardod baleta čībiņas. Drošībai pirms braukšanas atradu vairākus, ja nu kāds ciet vai nav tas, ko meklēju. Pašā centrā ir vairāki, tā ka, ja kāds kādreiz būs Madridē ar līdzīgu vajadzību, es varu konsultēt. :)
Atrastais veikals bija pilns ar visdažādākajām deju kurpēm (salsas, džeza, tango, flamenko, modernā, stepa, puantes utt), karnevāla tērpiem, treniņtērpiem, baleta pačkām un deju atribūtiem (matu sprādzes, vēdekļi, kastaņetes) un kas tik vēl ne. Baleta čībiņam bija vesela siena. Ideāli. Sajutos kā Kerija no lielpisētas izejot no kurpju veikala. Hihihi...
Viss beidzās ar to, ka gulēju ar izvērstām kājām un arī tagad rakstot šos vārdus nesēžu, bet gan stiepju dejotāju valodā "vardīti". Kaut kā man tās kājas jādabū vaļā un esmu jau pirmajā solī uz to, lai augtu...
Ceru, ka jūs arī. Tur nav ko baidīties, mazliet pasāp, bet ar neatlaidību jau arī asni lienot asfalta..
Spēcīgu šo svētdienas pēcpusdienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru