Pasta prieki

Pirmā lekcija. Mūsdienu sociālās struktūras. (ja pareizi pārtulkoju)

Auditoriju nu jau atrodu viegli un no studentu bariem nebaidos (uu...esmu īsta varone hihihi). Jau pirms sākuma sastopu iepriekšējā dienā satiktos itāļus, kuri mācās to pašu, ko es un nosēžamies pirmajās rindās, viens no viņiem saka tādēļ, lai labāk sadzirdētu, es- lai labāk saredzētu.

Ienāk vīrietis ap 60 un uzreiz uzsāk ar mums sarunu, no kurienes esam un bla bla...sākas lekcija un nosaucot savu vārdu izklausījās kkas pēc Patchi. Kā šķaudiens.

Lai nu kā lekcija bija iedvesmojoša. Diezgan tīra socioloģija. Taču viņš lika padomāt par jautājumiem, kurus ne visi pasniedzēji uzsver- kādēļ mēs te esam? Tā ir mūsu izvēle.Nevis kāda cita, vecāku vai sabiedribas, lai gan iemeslus var atrast dažādus. Es gan šaubos vai auditorijā tie bezmērķīgo skatienu autori saprata kaut pusi no tā ko viņš teica, taču mani tas aizķēra.

Papildus vienā brīdī es paskatījos uz sevi no malas un sapratu, kur atrodos. A! Tas taču ir sapnis...Domāt, izlemt, argumentēt, diskutēt...saprast. Un pasniedzējs aizrāva, vismaz man viņš lika domāt un atkarībā no konteksta kratīt vertikāli galvu pie sevis vai arī noliegumā sašķobīt lūpas. Ceturtdien būs atkal. Diskusijas spāņu garā...

Taču par ko patiesībā gribēju pastāstīt ir mani meklējumi marku meklējumos.

Viena lieta, ka markas parasti pārdod pastos. Bet uz ielām ir tādas dzeltenas urnas visās malās,

 kurās var mest vēstules, bet man tās īsti neder, jo man nav uz tās markas...domāju, kur tās dabūt. Lielveikalā ne. Loteriju budiņās arī ne. Uz ielas prasu cilvēkiem un viņi norāda, ka tur aiz stūra ir "el estanque", kas burtiskā tulkojumā nozīmē "dīķis" un tur varēšot dabūt markas. Ja tas būtu viens cilvēks es domātu, ka viņi mani āzē arā. Bet nē. Un kur tik eju virzienos uz dažādu cilvēku norādītajām vietām redzu dzeltenos stabus, bet ne vēsts no markām vai cilvēkiem, kuriem tādas būtu. Pēc kāda laika ieraudzīju pa ielu braucam dzelteno pasta busiņu un man iešāvās prātā doma, ka varētu viņam sākt skriet pakaļ un tā nonākt pie pasta, bet pati sasmējos, ka tas laikam nebūtu īsti prātīgi.

Un jūs neticēsiet, kas beigās man palīdzēja. Nu man ir viens tāds vecs un labs draugs vārdā Čujs (spāniski- "chuyo", labi es tikai ākstos). Un tā nu, kad man pieriebās viss es gāju vienkārši kkur. Ielu pa ielai vairs pat neprasot, kur ir pasts, jo sapratu no garāmgājējiem tāpat labuma nekāda un ieraudzīju parastu kiosku. Pārdevējs atbildēja pilnīgi noraidoši "Markas? Nē nē, nekā tāda mums nav!" un tikai, kad jautāju vai viņš nezina, kur tās varētu nopirkt, viņš iedomājās pilnībā pārmainīt balss toni un nu jau laipnāk norādīt, ka pastā. Bet jāvelk kā ar knīpstangām..."Un kur varētu būt kāds tuvākais?" "Ak pasts? Nu tepat pāri ielai aiz parciņa"...jēziņ. Piebildīšu, ka par parciņu viņš nosauca pāris kokus un soliņu, kas atdala mājas no ielas, bet nu tas ir mazākais.

Pasts. Lieliski. Jautāju pēc markām. Viņa saka, ka marku nav, bet var nosūtīt, ja man vēstule ir līdzi. Ir. "Bet ja es gribu sūtīt vēstules man katru reizi jānāk uz šejieni?", nu nē varot jau arī markas nopirkt bet...(viņa bija izvairīga un īsti nesaprau, kas viņai nepatika) Nu cik tad es gribot? Saku, ka 10. Labi, vēstuli viņa aizsūtīs, bet pēc markām jāiet pie kolēģes. Pieeju pie blakus lodziņa. Nu sveiki, tātad 10 markas...skatos ka viņa iedod, bet tur viršu rakstīts "Espana" un burts "A". Cenas nav. Drošības pēc pajautāju vai ar šīm var pa ES sūtīt. "Nē, nē tikai Spānijas teritorijā". Sveika, Gauja! Saku, ka man uz LV vajag. A, nu tādas viņiem nav...

Ja es nerunātu spāniski un tas viss man neliktos tik komiski, es prātā sajuktu, hihihi... labi, ka esmu pieradusi pie viņu gājieniem. Dullie cilvēki, kur viņiem galvas...

Protams, ka pēc meklēšanas viņa atrada arī markas ar uzrakstu "Europa". Domāju vai tiešām neviens mūsdienās nesūta parastas vēstules ar markām? Varbūt viņi ir tik ļoti savā valstiņā, ka ar citiem kontaktēties nevēlas.

Par to iedomājos arī, kad dzirdēju, ka visos kinoteātros (ne tikai tv) filmas tiek ierunātas spāņu valodā. Nevis dublētas pa virsu, bet ierunātas un nez vai subtitri tad ir orģināl vai angļu valodā. Tāds ir likums. Pf...ar likumu noteikt, ka orģinālvalodā filmas nedrīkst rādīt...nu nav brīnums, ka viņiem ar angļu valodas mācīšanos iet švaki. Un jo vairāk domā, iespējams, ka arī ar komunikāciju un integrāciju vispār. Ir jau labi būt lepniem un likt visiem mācīties savu valodu, bet vēl nesen lasīju, ka ne viss kas ir tavs ir labs un citu - slikts. Tādēļ arī man grūti viņu viedoklī dalīties, jo tāds ir uzskats sabiedrībā.

Es mācos "Observe without judging". Un daru to katru dienu. Neskatos, ka citi rāda sliktu piemēru. Redzu, vēroju, bet nenosodu. Tāda ir viņu izvēle. Mana - nenomest to papīru zemē. Un tava?

10.01.2012.