Pirmā skolas diena

09.01.12.

Lielā diena pagājusi. No mājām līdz universitātei ap 15 min. Kartē vietu īsti nevar saprast, bet tā kā esmu ierēķinājusi 45 min pa virsu (mācos nekavēt), tad esmu droša, ka nonākšu laikā. Eju pa trotuāru un ik pa laikam skatos, ka grupa ar pīpējosiem jauniešiem stāv ārā. Kaut kāds institūtu rajons, bet saprotu, ka neviena no vietām nav īstā. Tālumā redzu lielu izkārtni uz kāta uz kādām parasti ir kāda mcdonaldiska reklāma, bet šeit tā ir norāde par to ka tur ir universitātes teritorija. Un labi, ka tā zīme bija tik paliela. Iegāu pa vārtiņiem un domāju, ka esmu iegājusi botāniskajā dārzā. Izkārtne par to, kur kāda māja atrodas un starp tām zālāji ar dažādiem kokiem/krūmiem, kuriem tagad gan nav lapas, taču norādes par to izcelsmi, krāsu un visu pārējo diezgan plāšas. Savukārt lai nokļūtu novienas mājas līdz otrai bez maz ar riteni būtu jābrauc. Nu kādi 500 m atstarpe no katras no 12 ēkām točna.

Kamēr tiec no lekciju mājas līdz kafeijnīcai esi nosprādzis pusceļā no bada un slāpēm. Viņiem kaut kāda lielummānija. Cilvēks taču maziņš, kādēļ jāsarežģī lietas, nezinu.
Meetingā to, ko gaidīju (proti lekciju saraksts) tā arī nesagaidīju un vēlāk mājās sapratu, ka esmu jau šodien vienu lekciju palaidusi garām. Johaidī. Vēl vēlāk sapratu, ka lekcijas būs katru dienu. It kā jau pāris stundiņas un tomēr...katru dienu.

Vēl šodien dzirdēju, ka Madridē un 356 dienām gadā saulainas ir 300. Jūs varat iedomāties? Tas ir tā it kā cita laika nemaz nebūtu, lietus, migla, apmācies, mākoņains, kur nu vēl krusa vai sniegs. Nekā. Viena saule. Latvieši, mums ir paveicies, jo mēs varam baudīt dažādību. Nu labi, labi, nav jau tā, ka man saule nepatiktu...:)
Kopš esmu te neesmu redzējusi nevienu nopietnu mākoni. Ir devītais janvāris. Nu...ziema. Bet arī spāņi saka, ka viņiem tagad ir neparasti silts. Vaino globālo sasilšanu, taču es tam neticu. Proti globālajai sasilšanai kā teorijai.

Ļoti netālu no mājām man ir īpatnējs veidojums "Home Asia". To vieu man ieteica saimniece pie kuras dzīvoju, kad gāju segas meklējumos pa pilsētu. Ieejot iekšā sākumā nesapratu. Man atvērās žoklis. Tā ir vieta, kur var atrast visu. Un lēti. Blakus pulksteņiem, mašīnas pārvalks, blakus spoguļiem, puķu podi, tālāk plastmasas trauki, dušas krāmi, apģērbi, rotaļlietas...uf
Un tiem visiem ir viena kopīga lieta- čainīzeri. Ceru neviens neapvainosies, jo tas ir kā ķīniešu mīļvārdiņš. Kārtīga ķīnas preču bāze, kur viņi paši saimnieko un ņemās.

Parēķināju savas finanses un sapratu, ka švaki ir. Jādzīvo taupīgi. Bet man tāaa gribās dejot!
Tā nu šodien aizgāju uz tuvējo deju studiju (uzgāju pilnīgi nejauši ejot uz veikalu un pagriežu galvu- o, kas tad te!) un noskaidroju, kas, kad un kā...Dillemma...gan jau, ka beigās es neēdīšu un dzīvošu uz ielas, bet pāris reizes nedēļā varēšu izbaudīt savu kaislību...:P

Tā nu nākot mājās un skatoties uzvienu no apgaismotajām strūklakām pa ceļam sapratu, ka jūtos apbrīnojami labi salīdzinajumā ar iepriekšējām dienām. Šī labā sajūta par dejošanu. Kaut kāds miers, un prieks. Tad sapratu, ka viss tas stress un nemiers man ir viena iemesla pēc- manī ir tik daudz fiziskās energījas, ka nav tur ko likt. To, ko parasti izlieku dejā, tagad jau gandrīz mēnesi man nav kur likt un tad parādās visādas bezjēdzības kā akmens krūtīs un kamols kaklā un es smoku nost no neziņas, kas notiks tālāk...Nu kas notiks- notiks, kas tur ko nemties. Bet nē...vajag taču panikot. Tā nu pār mani nāca apgasimība, cik liela nozīme manai veselībai ir dejai. Un ja kādam ir līdzīga problēma, labākās zāles ir deja...mmm. Jau tagad nevaru sagaidīt :)

Rīt zaķēns ies meža skolā zinības gūt. Vēliet man labu dzirdi un uzmanību, lai tos ātrrunātājus spētu saklausīt.

Mierīgu vakaru!

P.s. Bučas visiem Kaspariem vārda dienā un Pauniņai dzimumsvētkos!!!