Mazās letonas šļupsti

Nu jau ir piektdiena un noslēgusies pirmā mācību nedēļa, tā, ka nu jau ar visu esmu iepazinusies. Ir priekšmeti, kas ir tīra teorija un ir kur nezinu pat no kura gala sākt.

Par vienu no pasniedzējiem jau stāstīju, cik lielisks man viņš liekas. Bet nu ja kāds vēl nezina tad man pasniedzēji dalās divās lielās grupās no kā arī ir atkarīga mana attieksme pret viņiem...

1.Pasniedzēji, kuri izpilda savu darbu.

Viņiem ir plāns, kas jāzipilda, saraksts ar darbiem, kas jāuzliek un tēmas, kas jāpastāsta. Tas vai audzēknis saprot ir a)viņa problēma b)neinteresē c)nu ja viņam ļoti vajag, re kur ir saraksts ar materiāliem, ko var palasīt (bet ir jūtams, ka viņš izdara milzu pakalpojumu)

2.Pasniedzēji, kuri pasniedz/māca

Viņi ir parasti cilvēki, kuri visbiežāk neuzspiež savu autoritāti un kuriem pats galvenais ir lai audzēknis apgūst vielu. Viņiem materiāli vairāk nekā kāds jebkad spēs apgūt, dažādi veidi kā mācīt, viņi runā tieši ar audzēkni individuāli un skatoties acīs, kontaktējoties tuvu. Viņš būs gatavs palīdzēt arī ārpus noteiktā laika. Un prioritāte ir, lai cilvēks viņam pretī izejot no auditorijas vairāk iegūtu nekā zaudētu.



11.01.12.



 Mans pasniedzējs saka, ka viņš ir tikai "perro de quia", kas tulkojumā būtu gids-suns. Jo viņš uzskata, ka viņš stāv priekšā, lai mūs tikai vadītu savās zināšanās un mūsu izvēle ir vai mēs vēlamies saņemt to, kas viņam ir vai nē. Abas izvēles priekš viņa ir saprotamas un viņš ir tikai kā sunītis, kas nolikts mūsu priekšā, lai mēs spētu viņu izmantot. Un ir daudzi, kas nevēlas, bet tā ir viņu izvēle.

Iepriekšējā lekcijā viņš izdalīja materiālus, kur bija par izglītības sistēmu un birokrātiju tajā. Tiem, kas nezina, birokrātija ir sistēma, kurā tiek ievēlēta vadība, kas nosprauž likumus pēc kuriem sistēma darbojas, ir dalītas atbildības pēc darba specifikas un formālas attiecības. Maniem vārdiem viss iet caur papīriem, tas mazina radošumu un atlernatīvu izmantošanu. Kad viņš par to runāja, es skaidri redzēju sevi šajā sistēmā jeb patiesībā milzīgajā universitātes kompleksā, kurā ir jāapgūst visas sistēma, lai spētu tajā pastāvēt. Tā kā es vēl neesmu to apguvusi un neesmu atradusi arī nevienu, kas spētu man palīdzēt (pie kā griesties jebkurā jautājumā), viss šķiet sarežģīti (katram jautājumam ir savs cilvēks pie kā vērsties un visus es vēl nezinu).

Tā nu es atradu savu izpratni, kas ar mani ir noticis šīs nedēļas laikā un apzinoties, ka šāda ir sistēma un ka neesmu vienīgā, kas nav ar to mierā, man kļūst vieglāk. Tas ir kā atrast ar kādu kopīgu valodu, vai saprast, ka tas, kas esi tu, nav nepareizi, bet tikai citādi (un ļoti daudzi to tieši tā arī uztver).


12.01.2012.

 Vēl nesen Zanes (labākā draudzene) dzimšanas dienā runāju ar kādu viņas draugu un centos viņu uzvedināt uz to, ka viņš cilvēkus vērtē nevis pēc tā ko viņi domā, bet to kā izsakās, proti, noteicošais ir izteiksmes veids, un, ja tev tas nav gana pārliecinošs, tad vari iet mājās, jo esi "nepareizs", vai viņa gadījumā tu esi idiots. Un te ir galvenā problēma, ka neatbilstība sistēmai, nespējai pārliecināt ir noteicošā loma vai sabiedrībā tevi pieņem vai nē- tavs viedoklis ir "pareizs" vai nē.

Es noteikti runāju par lietām, kas ir pašsaprotamas, bet man tās skaidrojas tikai tagad - 21 gadu vecumā, tādēļ arī šķiet svarīgas. Esmu nonākusi pie tā, ka man vairs nepietiek pateikt - "man ļoti patīk pasniedzējs", jo 1) to var pārprast 2) man ar tas neko neizsaka, nepasaka neko no tā ko domāju.

Citādi ir tikai pāris tādi sīkumi, kā gulēšana naktī tikai pusstundu, lai uzreiz ietu uz 5 stundām lekcijām, jāizveido 4 video un jāizlasa 9 grāmatas, kuras nezinu kur dabūt.

Vēl šis sociālo struktūru pasniedzējs mani sauc par "letóna" (latviete) vai vienkārši "compañera" (biedrs, kompaņjons). Tā, ka vismaz kāds zina, kur LV ir un ka es esmu no turienes. Taču, kas man pēdējās dienās vienmēr liek pasmietes ir, ka runājot ar latvieti Baibu, ar kuru kopā studējam, es šļupstu kā mazs bērns, vai pareizāk kā spānis, kas mācās runāt latviski. "R" burts sanāk pa visam mīksts un "č" burts izklausās vairāk pēc "ķ", tā ka vārda "Čīle" vietā man sanāk kaut kas pēc "Ķīle". Uf...un ir pagājusi tikai nedēļa, tad droši vien pēc 4 mēnešiem es būši pilnīgs ambālis.

Ja kāds nav pamanījis katru vakaru man ir tradīcija, kuru ceru pildīt regulāri. Nofotogrāfēt katru saulrietu, ko te pavadu. Tie te ir tik apburoši. Un man atgādina, ka neviena diena nav tāda pati kā iepriekšējā...un tā dēļ ir vērts dzīvot...izbaudiet to. Bučas no labākā brīža manā mūžā.

13.01.2012.