Ja nu kāds šo lasa un nesaprot par ko ir runa. Esmu Spānijā-Madridē-Fuenlabradā.
Esmu otro dienu un tikko vēroju trešo saulrietu. Kas ir tas ir, tie šeit ir skaisti...
Bet par visu pēc kārtas.
04.01.
Plkst 23 ielidoju un saprotu, ka te ir silts. Pēc stundas braukāšanas ar metro un nokļūšanas hostelī, esmu nosvīdusi. Smirdu un jūtos kā spāniete, jo meklējot dzīvokļu sludinājumus tas tika uzsvērts, ka visi meklējot tīrīgus cilvēkus. Nu es tāda vairs nejutos.
Iela uz kuras ir mans hostelis ir viena no skaļākajām visā Madridē, pilns ar bāriem, jauniešiem, kas nekautrējas no sava reibuma un melnādainajiem, kas piedāvā turpat uz ielas nopirkt alu viņam no rokām.
Hostelī nav labāk, pilns ar ļaudīm, kas kā noklīdušas avis blandās pa gaiteņiem izkliedzot sazin ko sazin kādās valodās. Nakts nemierīga (lai neteiktu vairāk).
Es gan dzīvoju istabiņā ar apslimušu francūzieti, kura runāja trijās no man četrām zināmajām valodām, tādēļ ar viņu bija jauki pārmaiņas pēc parunāt. Viņas vārdu tā arī viņa nepateica.
05.01.
Sarunāts tikties ar latviešu meiteni Lāsmu otrā pilsētas galā. Esmu mazliet par ātru. Pulkstenis arī pagriezts tā lai vienmēr būtu ātrāk un tā arī nezinu, cik daudz par ātru esmu klāt.
Kad pēc pusstundas viņa neierodas, dodos tālāk.
Aizeju uz postmodernisma istādi.
http://www.museoreinasofia.es/exposiciones/actuales/muntadas_en.html
un saprotu, ka neko neko nesaprotu gluži kā Platons savulaik.
Iespējams, ka nav arī gluži mana problēma, jo postmodernisms it kā uz to arī virzās, jo kur gadījies kur ne, man līdzi ir janvāra "Rīgas laiks", kurā divi žurnālisti runā par postmodernisma istādi Londonā (liekas šī tēma visur ir viena- runā ka postmodernismam ir pienācis gals, bet nav ko īsti likt vietā, nu tad jau redzēs) un arī viņi spriež, ka "tur ir viena, divas interpretācijas. Nē, tur taču nekā nav. Tukšums!"
Un tā nu es daudz gudrāka arī nepalikdama izgāju no istādes.
Franks Šreiners"Patērētāja atpūtas krēsls",1990
Laikam jāturpina sekot ietekumam no kādas labas grāmatas "observe without judgeing" .
Tā nu arī es apskatīju un devos tālāk.
Bija plānots, ka 16 30 tiekos ar meiteni par dzīvokli. Atstāju koferi hosteļa mantu glabātuvē un devos uz Madrides nomali. Ceļš bija ilgāks neka plānots, tā nu ierados ar stundas nokavēšanos (nevarēju nedomāt, ka izdaru tāpat kā no rīta izdarīja ar mani).
Zvanīt no LV numura Spānijā nevar. Atrast viņas dzīvokli nevar. Atrast viņu nevar. Kur palikt nav.
No tuvējā puišeļu bara uzzinu, kur nopirkt spāņu karti.
Taču nekas vairs nav tik vienkārši.
Ielieku karti. Tā vēl jāreģistrē. Zvanu operatoram. Gaidu trīs minūtes klausoties melodiju. Paceļ sieviete. Prasa vārdu. Saucu pa burtiem, katram domājot klāt vārdu, lai burtus vieglāk saprast A-arbol (koks) I- isla (sala) un tā tālāk. Ik pa laikam viņa paceļ balsi vai sāk bērt vārdus tā, ka man nav ne jausmas ko viņa man prasa un vienīgais ko varu pateikt ir QUE??? vai COMO???
Esmu interneta kafeijnīcā un puišeļiem pie datoriem ir interesantāk vērot mani nekā spēlēt datorspēles un meklēt porno. Pārdevējs pēc maiem izmisuma saucieniem piedāvā pats parunāt ar operatori, bet es spītīgi esmu nolēmusi to pati iziet līdz galam. IDN- ja kādam ir nojausma kas tas ir un kāds tas ir man, es nobučošu viņam kājas! Pēc desmit minūtēm un vairākas reizes pārjautāšanas "vai es tagad varēšu piezvanīt", mūsu saruna beidzas.
Nervi čupā. Izeju ārā. Noslīdu gar sienu uz vēsā asfalta, kas kontrastē ar manu karsto un uzvilkto ķermeni. Veca sieviete jautā, vai man viss kartībā...
Pēc vairākiem neveiksmīgiem zvaniem, piezvanu vienam no glābšanas variantiem un pati pārsteigta par entuziasmu manā balsī, tā it ka nekas nebūtu noticis, sazvanu Chemu. Tā ir iesauka. Īstajā vārdā Josē Manuels. Jā zinu, cik neinteresanti, bet ko darīt, arī mums pusi vīriešus sauc Jāņi.
Pasaku, ka man vajag viņa palīdzību. Viens no jautājumiem ir vai esmu viena, un vēl tagad nezinu vai tas bija koķetējot vai arī viņš par mani satraucās. Un pēc pusstundas viņš bija klāt.
Nu labi, viss tik gludi arī nebija. Puse no centrālajām ielām bija slēgtas jo, ja kāds nezin ir Los Reyes Magos.
Es to labprāt nepieminētu, ja tas neapgrūtinātu manu nokļūšanu no punkta A līdz B.
Milzīgs bars ar cilvēkiem, kas kliedz, grūstās, spridzina un beigās cenšas nomierināt savus bērnus. Nesekmīgi.
Chema mani aizveda pie sevis un tur noskatījusies Šreku3 devos gulēt.
06.01.
Šodien jau bija labāk. 11 tikos ar vienu dzīvokļa īpašnieci, kas man šķita ļoti pievilcīgs, visapkārt grāmatas, uz balkoniņa augi, pati audzē piparmētras priekš tējas, pie sienām pašdarināti rikdarbi un uz galda pašas apgleznota svece.
Pus 13 biju jau nākamajā dzīvoklī. Divu bērnu mamma ar vīru un tēvoci. Varēju pat neskatīties istabu, kas arī nebija nekas īpašs, kad zināju, klusuma šeit nebūs.
16 apskatīju trešo. Gaišs. 8. stāvs. Skats uz pilsētu brīnišķīgs, Lily dzīvo ar meitu manā vecumā, kas arī studē un ir vēl viena īrniece, paliels balkons uz kura sauļoties un dzert alu. Istabā ir liels koka skapis/kumode liels logs un rozā sienas.
Tās nav pat vienkārši rozā, bet divu toņu. Tie nav vienkārši divi toņi, bet gan divi ļoti īpaši toņi, kurus atdala tapešu lente. Tā nav tapešu lente, bet lente ar maniem topošajiem iedomu draugiem. Iepazīstieties, tās ir viņas-
mazā nāriņa,
apburtā princese,
pelnrušķīte,
sniegbaltīte
un meitene dzeltenā kleitā, par kuras pasaku man nav ne jausmas.
"Skaistule un briesmonis"?
Lai nu kā bet esmu atradusi savas mājas. Esmu mierīga, proti, mierā ar sevi, gana apmierināta ar visu, kas ar mani notiek un pats svarītgākais es jūtu, ka augu. Tas man bija pietrūcis jau kādu laiku, kopš pagājušā gada pavasara. Es jutu, ka stāvu uz vietas un tas mani beidza vai nost. man nebija grūti, es nepāvarēju sevi, manī bija tikai vecie putekšņi, kurus turpināju apmainīt ar visiem, taču man bija jāsper solis tālāk. Tas ir arī svarīgākais iemesls, kādēļ esmu šeit. Kādēļ neesmu iespējams tur, kur mani gaida, lai es būtu. Es sekoju savai sirdsbalsij un tā saka, ka esmu tieši tur kur man jābūt.
Esmu vislabākajā vietā un vislabākajā laikā no visiem iespējamajiem.
Šeit un tagad.
Un tu?
Lai jums jauks šis vakars!
Wauw, cik skaisti uzrakstīts! Lai sokas augšana arī turpmāk :)
AtbildētDzēst